Web
Analytics

Piedāvājam izlasīt un pārdomāt, kā šajā trauksmainajā laikā vīrusu uztver scenārists Semjons Vinokurs:” Mūsu dārgā Daba, paldies Tev par vīrusu!”

Tu izrādījāties spēcīgāka par Spīlbergu un Holivudu. Tu izrādījāties lieliska režisore.

Protams, mēs vienmēr zinājām, ka staigājam pa tevi, Zeme, dzīvojam zem tava diktāta, zinājām, bet aizmirsām.

Izsūknējām naftu, gāzi, dimantus, zeltu, visas tavas zarnas apgriezām otrādi, nogalinājām putnus, dzīvniekus, saindējām tevi, kā varējām, ar ķīmiskām vielām, plastmasu, rūpnieciskiem atkritumiem, ko izgāzām tavos ūdeņos, pat kosmosā. Zeme sāka sūtīt tavus atkritumus atpakaļ. Bet kādus “augstumus” mēs esam sasnieguši naidā viens pret otru ?! Cik ieročus cilvēki radījāt ?! Radīti nervu paralītiski, bakterioloģiski, ķīmiski un kodolīgie ieroči, pat ja mēs vēlamies to visu iznīcināt, tam ir jāpaiet tūkstošgades tam ir jāpaiet!

Kāpēc tu visu šo laiku klusēji?

Vai arī atbildēji, bet mēs nesapratām, ka tā esi Tu ?!

Jo mēs taču esam izsvītrojuši visus Tavus galvenos likumus.

Kopš bērnības zinājām, ka Tavs  Likums ir Harmonija, ka viss Tevī, darbojas kā pulkstenis, viss ir savstarpēji savienots – kosmoss, zeme, augi, dzīvnieki, pēdējā baktērija neiepīkstēsies, kamēr tu pavēlēsi … Taču zinājām!

Bet cilvēki domāja, ka tas notiek kaut kur – tur, dabā, bet neattiecas uz cilvēku, jo mēs dzīvojam pēc citiem likumiem.

Pēc kuriem?! No kurienes mums galvā ienāca šīs muļķības, ka mēs varam dzīvot ārpus Dabas likumiem ?!

Un tad Tu mums atsūti  vīrusu.

Tas mūs vienkārši satriec.

Un mēs pēkšņi saprotam: “Tu vairs neatļausi mums turpināt tā dzīvot.”

Jo likumi, pēc kuriem mēs dzīvojām, nav labi likumi.

Tu esi Harmonijas likums, un mēs esam pilnīga disharmonija.

Tu esi Līdzsvara likums, un mēs rīkojamies pilnīgi pretēji.

Tu esi saikne, savstarpēja garantija, un mēs katrs esam pats par sevi, un lai viss deg ar zilu liesmu.

Tu esi labs, un mēs esam ļauni.


Bet kāpēc? .. Kāpēc mēs tik ļoti nemīlam viens otru ?!

Jo esam egoisti.

Bet kāpēc mēs nesaprotam, ka tas ir pretrunā ar Taviem likumiem?! ..

Jo esam egoisti!

Kāpēc Tu mūs neapturēji agrāk, kāpēc nepateici:  jūs esat muļķi, jūs esat egoisti, jūs nonāksiet  katastrofā, jūs ar tādu ļaunumu vienam pret otru ilgstoši neizvilksiet, vai drīzāk, es tādus jūs nepacietīšu.

Kāpēc tu klusēji? ..

Ak, tu neesi klusējusi ?!

Ā, tas ir Tavs darbs – ugunsgrēki Austrālijā, Krievijā, Amerikā, siseņi, kas grauj Āfriku, vētras Kalifornijā, plūdi Misisipi, zemestrīces Jamaikā, vulkāni Indonēzijā, cūku gripa, putnu gripa … bet kaut kā tas nekaitēja visiem. Tas, kas tur, zem uguns, to izjuta, un pārējim, galu galā, viss bija tikai sīkums! Kari, pat visbriesmīgākie, ar miljonu iznīcināšanu … viss tika aizmirsts, izdzēsts, kādam tas pieskārās, bet kāds, tieši otrādi, bija tikai par to priecīgs.

Un tagad Tu nosūtīji mums vīrusu.

Un trāpīji naglai uz galvas.

Mazais vīruss paņēma un apgrieza mūs ar seju pret dīvaino  jautājumu, kuru iepriekš nebijām uzdevuši: “Dzīve, kuru mēs dzīvojām, kāda tā dzīve bija?”

Viņi lidoja turp un atpakaļ … Kāpēc viņi lidoja? Lielākoties – veltīgi.

Sēdēja sanāksmēs no rīta līdz vakaram, – Vai tam bija jēga?

Skraidīja pa veikaliem ar prieku iepirkties! Skapji pilni piebāzti ar lupatām. Priekš kam ?!

Kāpēc mēs ražojām visus šos atkritumus, un pat lepojāmies ar augstiem produkciju rādītājiem.

Un cik tur bija pārtikas ?! Tā neietilpa mūsu ledusskapjos. Jā, mēs to izmetām vairāk nekā izaudzējām, jo cik tad var spēt apēst! ..

Un kāpēc mēs viens otram draudējām !? Pazemojām! Nogalinājām! … Nu, vai tiešām nebija iespējams dzīvot mierīgi?!
Un tikko mēs vienkārši sev uzdevām šos jautājumus, – tad viss pēkšņi mums šķita tik sīks, tukšs, veltīgs … un mēs nobijāmies.

Kur tu esi bijis agrāk ?! Nu kāpēc gan tu agrāk nepagriezi savu seju pret mums ?!

Mēs veltīgi tik daudz dzīves esam dzīvojuši augstprātībā un naidā ?! ..

Bet vai  mēs agrāk varējām tevi sadzirdēt?

Nē! Nevarējām.

Tu tā visu uzminējāt, Tu izvēlējāties tādu laiku, ka pasaule tūlīt visu sadzirdēja un atpazina.

Tāpēc ka tā bija kļuvusi integrāla, cieši savstarpēji savienota, tas kļuva par bumbu plaukstā.

Un tieši tajā laikā mums nosūtīji vīrusu.

Un Tu sacīji: “Šajā pasaulē jūs nevarat šķaudīt viens uz otru. Jums jārūpējas vienam par otru. Un dzīvojiet pēc Maniem Likumiem. Un viņa atkārtoja vēlreiz,  tiem, kam vēl nepieleca: “Mani likumi ir ļoti vienkārši: harmonija, līdzsvars, savstarpēja saistība un viens veselums, tas arī viss.

Mūsu mīļā Māte Daba! Neļauj mums atgriezties pie tā, kā mēs dzīvojām.

Neļaujiet mums atgriezties pie naida, nesaskaņām, viens otra izmantošanas, mums nav vajadzīgi miljardi, pilis, mēs nevēlamies, lai kāds būtu badā, bet kāds mētājās ar pārtiku miskastē.

Dod mums iespēju dzīvot vienkāršu, veselīgu cilvēcisku dzīvi, lolot viens otru, rūpēties par bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, par visiem cilvēkiem, lai viņi labi dzīvotu, lai viņi visi domā par tevi, Daba, un dzīvotu saskaņā ar tevi.

… Mēs patiešām ļoti vēlamies tā dzīvot. Ļoti.

Lūk, ko izdarīja Tavs vīruss ?!