Web
Analytics

Senie latvieši Lieldienām posās un gatavojās īpaši rūpīgi. Folkloras materiālos ir fiksēts, ka Alsungā pat cūku vilkuši atmuguriski uz dīķi mazgāt, lai visu gadu mājās būtu tīrība un zirnekļi neaustu tīmekļus. Cilvēki Lieldienu rītā vilka mugurā tīras, jaunas drēbes. Tā kā šogad ir dīvainās Lieldienas, tad katrs dara, ko var!

Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas.

Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota, un laiks, kad sākas pavasara darbi. Tomēr Lieldienās arī cepa pīrāgus, vārīja miltu putru ar cūku ribām, gatavoja miestiņu.

Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību un veicināt tās svētību.

Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas.

Ja Lieldienās līst lietus, tad tas līs katrā svētdienā līdz Vasarsvētkiem.

Tāpat Lieldienās vajag kārtīgi izšūpoties, tad vasarā dunduri, odi un čūskas nekož, būs brangas aitas un gari lini. Šūpuļu kārēji un šūpotāji bija puiši, bet meitas par šūpošanu maksāja vai nu ar olām, vai ar cimdu pāri. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.