Web
Analytics

Mūsu senču pasaules uzskats ir sena sistematizēta mācība, ko caurstrāvo mūsu senču dziļas zināšanas un pieredze, pievēršot uzmanību un bijību, kas saistīts ar apkārtējo pasauli, zinot lietu un parādību būtību. Visums, senču skatījumā, attēlo struktūru, kurā cilvēks dzīvo saskaņā ar dabas pamatprincipiem, ievērojot dabiskos astronomiskos ritmus.Tā kā mūsu senči bija nesaraujami saistīti ar dabu, būdami tās sastāvdaļa, un dabas principus iemācījušies no sevis, caur sevi, viņu pasaules uzskats bija dzīvs, dinamisks un daudzdimensionāls, tāpat kā pati daba.

Cilvēks un daba – viens vesels

Seno cilvēku pasaules uzskats atspoguļo plašu jēdzienu un tēlu klāstu, kas ir nesaraujami saistīts ar universālo kosmosu un veseluma dabu. Veselums ir holistisks pasaules uzskats, zināšanas par Visuma harmoniskas darbības pamatprincipiem, kas izteikti idejā par kosmisko spēku mijiedarbību, to daudzajām izpausmēm vienā un viena daudzajos. Tas nav nedzīvs noteikumu kopums vai rituāli. Pasaules veseluma uzskats ir tradicionālās zināšanas gadsimtiem ilgi tiek pārnestas mutiski, no skolotāja uz skolnieku. Daudzas šīs zināšanas  ir iešifrētas tautas pasakās un dainās.

Kopumā, ja viņi uzskatīja, tā ir cilvēki kopā ar dzīvnieku un augu pasaulēm, viss ir Visums. Iepriekš cilvēks uztvēra sevi kā vienotu veselumu ar visu Visumu. Dievi neatdalījās no Dabas spēkiem. Mūsu senči pielūdza visus Dabas spēkus – lielus, vidējus un mazus. Viņiem visa vara bija Dieva izpausme. Viņš bija visur – gaismā, siltumā, zibens, lietū, upē, kokā. Viss lielais un mazais bija Dieva un vienlaikus paša Dieva izpausme. Senie senči dzīvoja dabā, uzskatot sevi par daļu no tās.

Dievs, Visums, Augstākais saprāts…

Dievs ir bezgalība un tāpēc Dievam var būt bezgalīgi daudz veidu un bezgalīgi daudz nosaukumu. Jau cilvēks pats, kad viņš sāk par sevi pārdomāt, ir tik brīnišķa būtne, tik sarežģīts un arī tik  maz saprotams organisms. Tāpat pasaule ar savu daudzveidību — cik apžilbinoši brīnišķa tā, un cik niecīgu daļiņu no tās spēj cilvēks aptvert savā prātā. Un kad nu zinām, ka visuma izplatījumā ir atkal un atkal jaunas pasaules, un kad zinām, ka cilvēka atziņām ir robežas, bet visumam nav robežu, un tad ja padomājam, ka visa tā cēlonis ir  Dievs, un ka viss tas ir tikai stariņš no Dieva lielās saules, tad sapratīsim gan, kāpēc Dievam cilvēka atziņā tik daudz veidu un kāpēc mūsu valodā viņam tik daudz vārdu. Un tomēr — mums ir arī viens vārds, ar ko Viņu pieminēt, un tas ir mazais vienzilbīgais vārdiņš Dievs, kas mantojums no senu senās pagātnes, no mūsu tautas bērnības dienām, no krēslainās aizvēstures. Mēs Viņu saucam arī vienā vienīgā vārdiņā, jo mums ir dota spēja Viņu apjaust arī kā lielāko vienkāršību, kā brīnišķīgāko harmoniju. Dievs ir skaidrs un vienkāršs kā mūsu debesis skaidrā laikā, un Viņā valda saskaņa starp mikroskopā nesaredzamo atoma daļiņu un starp teleskopā skatāmo neaizsniedzamo zvaigžņāju plašumu.

Tikai to zinām, ka pasaulē viss ar visu ir ciešā sakarā. Viena lieta ir šā vai tā saistīta ar otro lietu, viena parādība atbalsojas otrā parādībā, un nav pasaulē nekā, kas stāvētu ārpus šīs sakarības. Viss ar visu ir ciešā sakarā, šis sakars vērojams telpā, tāpat kā laikā un tāpat arī visā būtībā.

Kad saule sāk smaidīt

Kad tuvojas pavasaris, mēs sakām: saule sāk atkal smaidīt. Viņa gan patiesībā dod mums tikai gaismu un siltumu, bet mēs sakām: viņa uzsmaida pasaulei, cilvēkiem, dabai. Arī šis teiciens būs pareizs, jo smaidā ir arī gaisma un siltums. Smaids ir prieka liecinieks. Uzsmaida saule, un lūk arī cilvēka sirdī uzaust prieks. Visā pasaulē ierodas vairāk līksmes — nāk pavasaris. Bet pavasarim seko auglīgā vasara un bagātais rudeni ». Turpretī bez saules smaida zemei nebūtu pavasara, tāpat kā bez prieka cilvēkam nebūtu laba un laimīga mūža gājuma un darba panākumu vakara cēlienā.

Lai prieks dod mums spārnus — tikt arī mums pāri dzīves grūtībām. Lai dod viņš spārnus arī tur, kur  cilvēks traucas pēc saviem ideāliem. Lai prieks nes mūs pāri dzīves aizām un draudošiem bezdibeņiem !