Web
Analytics


Bieži dzirdam kroņa frāzi: «Esmu uzlicis sev noteiktu termiņu  līdz 30 gadiem. Līdz šim laikam nepieciešams daudz ko paspēt : padraiskoties un apstāties, izbaudīt brīvo dzīvi un izveidot ģimeni, padzīvot uz vecāku  uzturlīdzekļiem un atrast augsti apmaksātu darbu, varbūt pat absolvēt ne tikai maģistratūru, var pat doktorantūru».
Daudziem liekas it kā pēc 30 gadiem  dzīve beidzas un tas, ko nepaspēsi sasniegt  kaut ko līdz tam termiņam, un diez vai panāksi  vēlāk. Rezultātā tiek izdarītas  daudz lielas kļūdas, tiek pieņemti pārsteidzīgi lēmumi, rodas daudz konflikti un  parādās kompleksi. Mēs vēlamies sēdēt uz vairākiem soliem vienlaicīgi, vēlamies iegūt visu uzreiz,  un galu galā nesaņemam neko. Mūsu dzīve pārvēršas pastāvīgās sacensībās un skrējienā, dienas režīms sastādīts pa minūtēm, un vienalga mums pietrūkst laika. Un tikpat bieži mēs sev  pieļaujam otru galējību — rutīnu, garlaicību, pasivitāti, līdz periodiskai depresijai, kuras iemesls — ārējais un iekšējais nogurums.

Bet retos pieturas brīžos  liek sevi  manīt mūsu otrā puse, kas atrodas kaut kur dziļi zemapziņā. Raujas uz āru romantiķa, dzejnieka, mākslinieka dvēsele, un šajos mirkļos mēs sevi nepazīstam.Tā ir ļoti spēcīga neapjausta  iekšējā nostaļģija.

Dvēsele prasa mīlēt pa īstam, arī būt mīlētam, prasa sirds un attiecību tīrību, prasa piedzīvojumus, prasa skaistumu visās tā izpausmēs. Mūzika, dzejoļi, grāmatas, daba — viss no jauna kļūst aktuāls. Brīžam raujas uz āru  mūsu filozofa un zinātnieka dvēsele, kas alkst pēc izziņas. Pēkšņi mēs sākam uzdot jautājumus par Dievu, par Visumu, par dzīves jēgu, par sūtību. Pēkšņi apzināmies, cik šaurs ir mūsu redzesloks un cik daudz interesanta mēs nezinām un  esam palaiduši garām. Mums gribas mācīties, izzināt, attīstīt savas spējas un talantus, atklāt pasauli un cilvēkus.

Vecuma 28–35 gadu cikla uzdevums ir, lai šīm dziļām un patiesām dvēseles prasībām un vēlmēm mēs dotu iespēju, atklāties, attīstīties un nostiprināties.

Šādā veidā liktenis dod mums iespēju atrast sevi, atklāt savu Ceļu, atklāt to vai citu  savas   dzīves jēgas šķautni. Tieši šajā vecumā to ir visvieglāk ieraudzīt, un, lai cik dīvaini tas būtu, tieši šajā vecumā dzīves apstākļi ļauj kaut nedaudz  no tā, kas ir atklājies, arī īstenot.

Ja šo iespēju palaižat garām, ja mūsu garīgā puse  nesaņem vajadzīgo barību, lai attīstītos līdz 35 gadiem, tad sekas būs negatīvas: paliks tikai dziļa nostaļģija pēc īstas, patiesas dzīves un neapmierinātība ar sevi. Bet jau nākošā  vecuma ciklā, pēc  35 gadiem, var pārvērsties dziļā krīzē — slavenā «vidējā vecuma krīzē». Cerams,ka šajā laikā jau esat atradis savu “otro pusīti”, citādi ir visas iespējas palikt vecmeitas vai vecpuiša kārtā.

Šajā vecumā viss nekrīt no gaisa, bet atnāk kopā caur  sarežģītām, fundamentālām pārdomām par visu, kas bijis līdz tam, ko pavada pietiekami sarežģīti pārbaudījumi.

Viss sakrīt it kā kaudzē — no vienas puses, daudz svarīgas un sarežģītas problēmas, kuras vienlaicīgi jāatrisina, bet arī vienkārši, parastie problēmu risināšanas veidi vairs  neder. No otras puses, liktenis pēkšņi sūta iespējas, kuras iepriekš nebija. Katram no tiem ir savi «par» un «pret», bet no mums prasa izdarīt izvēli, skaidri apzinoties, ka tā ir  vienīgā pareizā un jau uz ilgu laiku.

Patiesībā izvēle ko mēs izdarām, vienmēr ir viens un tas pats: vai galva, vai sirds. Vai mēs izvēlamies  stabilu un mierīgu  dzīvi, vai atstājot bez uzmanības dvēseles un sirds  prasības, tā nolemjot sev tukšai un  bezjēdzīgai dzīvei.

Mūsu izvēlei jābūt apzinīgai un pastāvīgai. Mums pašiem jāsaprot, vai esam atraduši vai nē, vai neesam kļūdījušies kārtējo reizi, atbildot par saviem lēmumiem un rīcību. Pareizu risinājumu  nav iespējams pieņemt,neatbildot uz diviem  mūžīgi aktuāliem jautājumiem:

1) kas mani apmierināja iepriekšējos gados  un kāpēc (kritērijs —dvēseles un sirds prasība),

2) kas man ir pats svarīgākais, kāpēc, kam un kādēļ es  dzīvoju (kritērijs  tas pats)…

Atrast savu ceļu nav viegli. Mums jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem, citādi būs jāiziet ļoti garš ceļš, kas būs pilns ar pārbaudījumiem un kļūdām. Galvenais nepadoties pirms laika un neiet uz kompromisiem ar savu dvēseli, sirdi vai sirdsapziņu. Veiksme — tā vienmēr ir balva par drosmi, neatlaidību, ticību, pacietību un, protams, mīlestību.

Tā vai citādi,  līdz šim periodam cilvēkā vēl cīnās materiālais un garīgais, tad šajā vecumā tas jau ir nobriedis, lai galīgi un neatgriezeniski izvēlētos vienu no tiem.

Ne velti saka, ka tālākie vecuma cikli  ir sava veida  cikla 28–35 gadu turpinājums un tas, kas pēc tam notiks, būs savā ziņā atkarīgs no tā, kā mēs esam izdzīvojuši šo svarīgo  mūsu dzīves periodu, ko tajā atklājām un kādas  ir mūsu prioritātes.