Web
Analytics
Pusaudzis no 14 līdz 21 gadam

Pusaudzis no 14 līdz 21 gadam

Katram vecuma ciklam ir savas problēmas, bet pusaudžu perioda krīze atšķiras no visām pārējām. Ar savu mērogu, dramatismu, tajā iesaistīto personāžu skaitu, tas atgādina īstu traģēdiju. Šekspīrs šai laikā atpūšas!

No vienas puses, strauja reakcija, kaprīzes, pārdzīvojumi, neparedzama uzvedība un domāšana, romantiski uzliesmojumi un nopietna aizraušanās te ar vienu, te ar citu un turpat jau — depresija, pasivitāte, slinkums, noslēgtība, pārdzīvojumi par saviem «svaigi apzinātiem» kompleksiem, kas ir tik slaveni pusaudžu vecumā.

Visas problēmas sākas ar to, neskatoties ar paātrināto izstiepšanos garumā, fizioloģisko briedumu un pieauguša cilvēka  ārējo izskatu, mūsu varonis daudzējādā ziņā  paliek vēl tikai bērns – naivs un nemierīgs, un  dvēseles dziļumos viņš vēlas, lai viņu pažēlotu, aizsargātu, pasargātu  no dzīves grūtībām. No citas puses, viņš lieliski apzinās, ka bērnība jau beigusies. Viņš jau ir nobriedis cilvēks — tā viņš uzskata pats  un, kas ir ļoti svarīgi, cenšas tāds izskatīties apkārtējo acīs.

Viss tas kļūst par iemeslu  apjukumam un nepārliecinātībai par sevi. Cenšoties noslēpt  un vēloties izskatīties pārliecināts, pusaudzis mētājas no vienas galējības citā, un tas izpaužas kā nedabiska, uzspēlēta uzvedība.
Priekšstats par sevi tiek idealizēts, bet prasības pret sevi un pret apkārtni ir paaugstinātas. Tas vispirms attiecas uz ārējo izskatu, kas kļūst par galveno  rūpju iemeslu.

Īpaši šajā vecuma nomoka seksuālās nepilnvērtības sajūta. «Bet ja nu pēkšņi man kaut kas nav kā vajag?» — līdzīgus jautājumus parasti uzdod pusaudži, bet mēģinājums atbildēt uz to rada papildus kompleksus un ciešanas: bailes no pirmās reizes, kautrība, bailes izrādīties ne augstumā, bažas, ka viņā ķermeņa neharmoniskas proporcijas un nepilnības  izraisīs smieklus…

Šajā vecuma ciklā vecāki nedrīkst atstāt bērnu bez atbalsta un atļaut, lai viņš  cīnītos ar problēmām vienatnē. Vienaldzība nepaātrinās tādu krīžu pārvarēšanu.  Rāmas, nopietnas sarunas nomierinās pusaudzi, palīdzēs tikt galā ar daudziem jautājumiem, bet kas svarīgākais, nevajadzētu ieciklēties uz līdzīgiem pārdzīvojumiem. Vecākiem jāparāda, ka nobrieduša cilvēka dzīvē ir kaut kas cits, svarīgāks, interesantāks un iedvesmojošāks… Citādi mēs riskējam izaudzināt neirotisku un  patoloģiski rūpju nomāktu cilvēku.

Lai palīdzētu pusaudzim atklāt sev citus horizontus, nekas nav jāizdomā: viņa iekšējā pasaule pastāvīgi paplašinās un piepildās ar pašām  dažādām interesēm, smalkiem, romantiskiem pārdzīvojumiem, brīnišķīgiem, romantiskiem sapņiem. Pieaugušam tikai jāpalīdz pusaudzim atklāt viņā iekšējās pasaules dārgumus. Pēc būtības šajā vecuma viņš ir  nelabojams romantiķis un ideālists. Viņš dzīvo ar dziļām jūtām un iedvesmu, bet tāpēc viņš sevī sajūt spēku gāzt kalnus, tikai ļauj viņam to!

Pusaudža dvēsele ir tā  labvēlīgā augsne, uz kuras parādās viņa spēju, talantu, tieksmju un atklājumu pirmie asni. Vēlāk viņš veidos to iekšējo kodolu un  dzīves jēgu.

Un pats galvenais: ja iepriekšējā posma bērnam bija vajadzīgs  vecāks – skolotājs, tad tagad vajadzīgs skolotājs – draugs. Viņam vajadzīgs tāds cilvēks, kas varētu būt viņa jūtu un pārdzīvojumu spogulis, tas, kam var uzticēt jebkuru noslēpumu. Pusaudzis atklājas tikai tiem, kurš spēj aizskart viņa dvēseles kādu smalko stīgu, viņa iekšējo pasauli. Pret pārējiem viņš uzvedīsies formāli, jūtīgi sajūtot  nepatiesību un izlikšanos, reizēm mēģinājumu viņam pietuvoties uztver kā «uzbrukumu »… Atbildē rodas atsvešinātība, kas var pāraugt pat protestā. Vecākiem būtu vēlams izturēties kā pret  pieaugušo, neaizmirstot, ka pietuvoties viņam vajag lēni, patiesi, un labāk neprasīt neko pretī.

Kā likums, viss iet uz labo pusi ap 18–19 gadiem, kad jaunietis sasniedz pilngadību. Tad puišiem un meitenēm jau ir cits uzdevums — kļūt patstāvīgam un neatkarīgam kā fiziski, tā arī psihiski, īpaši attiecībā pret vecākiem un pārējiem ģimenes locekļiem.

Dabas filozofijas akadēmija

Bērns no 7 līdz 14 gadiem

Bērns no 7 līdz 14 gadiem

Mūsu bērns aug, un šajā vecumā sāk skaidri apzināties savu iekšējo «es», sāk atdalīt sevi no apkārtējās vides. Vienlaicīgi un pakāpeniski viņā  pamostas prasība: novērtēt, spriest, uzvesties kā pieaugušais un tiekties, lai tā viņu arī uztvertu.

Mazā bērna sirds gudrību nomaina galvas loģika, bet iekšējo dialogu ar dvēseles būtnēm  un rotaļlietām nomaina dialogs ar ārējo pasauli. Savu ieguldījumu šajā nozīmīgajā lūzumā  apziņā ienes arī televīzija, skola, ģimene un apkārtējā vide, t.i visa audzināšanas  sistēma, sociālās uzvedības normu un principu sistēma, apgūst arī pirmos arī noteikumus, kuru viņām pakāpeniski ir jāapgūst.

Šajā vecumā ir  ļoti svarīga ir vecāku loma un pieaugušie kā skolotāji un audzinātāji, kuru autoritāte balstās uz dziļu savstarpēju uzticēšanos.

Vecuma ciklā 7–14 gados  bērnā pamostas galvenie enerģētiskie resursi un potenciāli, tāpēc viņš kļūst ļoti aktīvs, dinamisks, kustīgs, pie tam tikpat dinamisks, aktīvs un kustīgs kļūst arī viņa prāts un  iekšējā pasaule. Maz kas no pieaugušajiem pamana tajā vecumā, ka bērnā pamodusies  arī pieaugušās slāpes pēc zināšanām. Bērnu interesē viss — no pasaules uzbūves līdz automobiļa uzbūvei… Viņa ziņkārība ir aktīva, patiesa un lipīga. Tā dod lielisku iespēju arī vecākiem — atgriezties jaunībā, sajust pārsteidzošu, īstu interesi pret visu, kas notiek. Bet pats brīnišķīgākais, kad mēs pēkšņi pārstājam saprast, kurš kuru grūž uz atklātību — bērns ar savām interesēm un spēju brīnīties, spēj iedvesmot arī pieaugušos, kuros no jauna  ierunājās bērna dvēsele.

Un tā ir iespēja atrast kopīgu valodu ar savu bērnu, bet  palaižot garām šo laiku, šo iespēju, mēs varam nolemt savus bērnus uz  dzīvi bez viņu radošā potenciāla, talanta realizācijas.

 

Bērns no piedzimšanas līdz 7 gadiem

Bērns no piedzimšanas līdz 7 gadiem

Gandrīz katrs ir piedzīvojis to mirkli, kad pasaulē ienāk mazais cilvēciņš. Kā viņu sagaidīt un kā pret viņu izturēties? Mazais, tikko piedzimušais cilvēks vēl nav piemērojies jauniem dzīves apstākļiem matērijā, un tāpēc, kā vēsta leģendas, liktenis dod viņam draugu un palīgu, kas nav zemes būtne — sargeņģeli. Saskaņā ar senajām tradīcijām, katram bērnam līdz septiņiem gadiem ir  savs sargeņģelis. Viņš sargā mazuli no visām dzīves  negācijām, kamēr viņš nenostāsies uz savām kājām, un pats galvenais pienākums, palīdz mazajam saglabāt saikni ar debesu pasauli, no kurienes viņš ir atnācis, un viņa paša dvēseles pasauli. Ja bērna uzmanība vēl nav  pievērsta pilnībā ar materiālām lietām, ja viņa dvēsele vēl saglabājusi  skaidrību, tad saskarsme ar sargeņģeli var  kļūt par viņa iekšējās pasaules sākumu. Тā sākas pirmie jautājumi par dzīves jēgu, par skaistumu un pasaules uzbūvi, piedzimst pirmie sapņi un tieksme, un visu dzīvi saglabājas alkas pēc  noslēpumiem un brīnumiem. Viss tas atspoguļojas bērna spēlēs, zīmējumos, bērna stāstos, un no tiem vecāki var iegūt vērtīgu informāciju par sava bērna noslēpto dzīves pusi.

Tāds iekšējais jūtīgums, spēj redzēt ar sirds acīm, un sajust būtņu un lietu dvēseli, kas sasniegs kulmināciju 5 gadu vecumā, lai pēc tam tā strauji samazinātos, bet pēc 7 gadiem vispār izzudīs, ja tas nenostiprināsies bērnu apziņā līdz tam laikam, kamēr sākas skolas laiks.

Vēl jāatceras tikai vienu. Neizdabājiet sava  lolojuma kaprīzēm! Vēl līdz skolai bērnam ir jāsaprot, ka viņš nav Visuma centrs! Ja jums neizdosies viņam iemācīt šo elementāro sapratni, ko var un ko nevar, tad jums tikt galā ar viņu būs ļoti sarežģīti, jo emocionālie uzliesmojumi var turpināties visu dzīvi.

Vecuma periods līdz 7 gadiem ir ļoti svarīgs, viss, kas notiek tajā laikā, tā vai citādi tas atspoguļosies turpmākajā dzīvē. Jā, piemēram, šajā vecumā viņam pietrūks kalcijs, tad vēlāk cietīs organisms. Ja bērnam pietrūks mīlestība, siltums un vecāku autoritāte, draudzība un izpratne, tad visu tālāko dzīvi cilvēks jutīsies, ka viņam kaut kas trūkst un izjutīs milzīgas grūtības, veidojot savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem un cenšoties piemēroties sociālai videi. Bet ja tajā vecumā pietrūks dvēseles barības — tad visa dzīve var aiziet “pa tukšo”, viņš var tā arī nekad nesaprast, kāpēc ir piedzimis un kādēļ dzīvo.

Dabas filozofijas akadēmija

Dabas likumi noosfēras izglītībā

Dabas likumi noosfēras izglītībā

No  «Atcerēšanās» uz «Izpratnes» cilvēku                                                                      

Pasaulē notikuši fundamentāli atklājumi neirofizioloģijā, neiropsiholoģijā,  kvantu fizikā, evolūcijas psiholoģijā, kas ļauj zinātniekiem pārvērtēt  galvas smadzeņu darbības  likumsakarības, jau nopietni paziņot par enerģijas iespaidu uz planetāro ekoloģiju.

Diemžēl mūsdienu cilvēces attīstības līmenis  kopumā ir pazudinošs. Nepilnīga apziņa, atsvešināšanās no dabas, dabas piesārņošana un neharmoniskas savstarpējas attiecības utt. Tas viss mūs novedis pie globālām problēmām. Vēl arvien atbildība par negatīvām domām nav apzināta , un dabas tēlu domāšanas attīstības uzdevumi nav prioritāte mūsdienu izglītībā, ne cilvēku ikdienā.  Bez attīrīšanās no juceklīgām domām, apziņas evolūcija nav iespējama. Cilvēks pašlaik skaļi runā par vides piesārņošanas briesmām, bet aizmirst, ka arī pats cilvēks ir vēl pamatīgāk “piesārņots”.  Izeja no krīzes var sasniegt tikai ar pareizu domāšanas veidu – sajusties pašam kā veselumam, daļai no pasaules un Visuma.

Vispārzināms, ka jaunās paaudzes izglītība – svarīgākais uzdevums, kuru risina visas valstis, kam ir svarīga sabiedrības ilgspējīga attīstība. Un izglītības sistēma ir pamats, lai organizētu daudzpusīga cilvēka attīstības procesu, bet bērna radoši harmoniska attīstība ir iespējama tikai caur viņa dabisko spēju maksimālu atklāšanu.

Runa ir par smadzeņu darbības algoritmu atklāšanu, par jaunu uztveres līmeni un informācijas asimilēšana atbilstoši dabas likumu darbībai.Izglītības sistēmā uzkrājušās daudz problēmas, kuras atrisināt šodien ir sarežģīti. Skolu un augstskolu apmācības programmas  primāri izmanto kreiso smadzeņu puslodi, kas atbild par  analīzi un loģiku mācību materiāla apgūšanā. Labās smadzeņu puslodes iespējas un rezerves  izmantotas maz. Ļoti precīzi šo situāciju noraksturojis pazīstamais amerikāņu psihologs Т.Buzens, kurš rakstīja: «Sakoncentrējoties tikai uz vienu galvas smadzeņu puslodi, cilvēki faktiski uzvedas kā  pusgalvji» ( Buzen T. Use Your Heed. – Univer.press., 2005).  Bez tam, mācību materiāla  tradicionāla pasniegšana neatbilst smadzeņu darbības likumiem, kas traucē ģenētiski obligāto dabisko viļņu mehānismu secību galvas smadzeņu struktūrās.

Noosfēras izglītības uzdevums ir līdzsvarot  zinātni un mākslu, loģiku un iztēli, līdzsvarojas abu smadzeņu pusložu sadarbība, pārvērtīsies arī bērna uztvere no  «Atcerēšanās» uz «Izpratnes» cilvēku, pāriet no mehāniskās mentalitātes uz radošās ģenialitātes līmeni – tā arī ir evolucionāra pieeja apmācībai.

Noosfēras izglītības mērķis ir harmoniska, veseluma, ekoloģiski vesela domāšanas cilvēka tipa veidošana, kurš apgūstot mācības, pamatojas uz apzinātu kopīgu loģiskās  (kreisās smadzeņu puslodes) un tēlainās (labās smadzeņu puslodes) domāšanas sadarbību, kas ir cilvēka dabiskās attīstības instruments. Mācību process pēc izstrādātās noosfēras metodikas soli pa solim bērnam iedarbina dabas tēlu ekoloģisko domāšanu, un viņa apziņa tiek transformēta evolūcijas virzienā.

Noosfēras izglītībā ļoti liela nozīme ir ierādīta arī kultūrai, kas veido cilvēku  kā vienu veselumu. Atrodot šo veselumu sevī, cilvēks to paņems līdzi savā turpmākajā dzīvē, kas  palīdzēs viņam organiski iekļauties mūsu planētas garīgās evolūcijas posmā.

Dabas filozofijas akadēmija

Dzimtas spēks ir dzīvības enerģija

Dzimtas spēks ir dzīvības enerģija

Kāpēc cilvēkus izrauj no dzimtām vietām? Liek viņiem doties tālu prom no mājām? Tā nav tikai nevainīga nodarbe. Tie, kas to dara, ļoti labi zina, ka cilvēks bez saknēm ir ļoti viegli manipulējams, jo viņš zaudē sevi un saikni ar saviem senčiem, iepriekšējām paaudzēm. Viņš vairs neraksta savu dzīves scenāriju, bet viņa vietā to uzraksta un izspēlē citi, kur viņam dzīvē vairs netiek atvēlēta galvenā loma, bet labākajā gadījumā – viņu var pamanīt masu skatos, ko mēs parasti saucam par pūli.

Katrā cilvēkā vienmēr dzīvo viņa Dzimtas, kā arī iepriekšējo paaudžu spēks. Viss, ko varēja sasniegt senči: viņu dzīves pieredze, sasniegumi dažādās jomās, vēlmju, prieka, sapņu, mīlestības, cerību spēks – šīs bagātības tiek nodotas nākošajai paaudzei. Tāpat pēcnācējiem tiek arī viņu sāpes, bailes, vilšanās, vientulības sajūta, naidīgums, zaudējumi, ciešanas. Šī bagātā sajūtu, emociju un pieredzes gamma paliek jaunajā paaudzē kā kā aizvērta informācijas lāde, neatklātas enerģijas veidā, neapzināta zināšanu bagāža.
Līdz noteiktam laikam cilvēks nesaprot, kā visa šī informācija ietekmē ne tikai viņa likteni,bet arī dzīvi kopumā, ko tālāk viņš nodod nākošajās paaudzēm – bērniem, mazbērniem. Šī unikālā dzimtas enerģija ietekmē arī iekšējās ģimenes attiecības.

Kas ir Dzimtas spēks?
Apzinoties šo  informāciju, daudzi uzdod sev  jautājumus:
• Kā jūsos dzīvo šis spēks?
• Cik ir šī spēka un kā noteikt to spēku?
• Kā spēku var izmantot darbībā?
• Kā iemācīties vadīt dzimtas enerģiju?
Informācijai un enerģijai ir divas kopējas īpašības  – tos nevar iznīcināt. Protams, enerģija var pārveidoties dažādās formās, bet informācija pārrakstās uz citiem nesējiem.  Visi dati par iepriekšējo paaudžu dzīves nekur nepazūd. Šī unikālā informācija pārrakstās uz nākošo nesēju – nākošo paaudzi. Izrādīsies, ka milzīgs skaits cilvēku ir piedalījušies, lai mēs nonāktu pasaulē! Тas saucamais Dzimtas informācijas failu arhīvs nes sevī vienkārši neaptveramas zināšanas un spēku.  Tomēr arī tiek nodotas visas negatīvās un pozitīvās programmas, kas, vai nu laika gaitā atslābinās vai pastiprinās.

Vai var teikt, ka mēs piederam Dzimtai?
No enerģētikas viedokļa, jā. Termins Dzimta nozīmē enerģiju, kas kolektīvi uzkrājas vienas asins cilvēkiem neskaitāmā paaudžu ķēdē. Mēs esam visu šo enerģijas plūsmu mantinieki. Potenciāli šis Dzimtas spēks pieder tieši mums. Bet ar noteikumu, ka mēs spēsim to saprast un palaist darbībā. No Dzimtas mantojuma puses tas pieder mums, bet ne mēs tam. Katrs no mums ir savas Dzimtas pārstāvis un  mantinieks uz planētas Zeme.

Kā pastiprināt savas Dzimtas pozitīvās puses?
Jautājumi par Dzimtas Spēku un tā iespējām  ir ļoti daudz.
• Kā transformējās Dzimtas negatīvās puses un  kā padarīt dzīvi harmoniskāku?
• Kā atjaunot un izveidot labas attiecības  ar saviem radiniekiem (dzīviem un mirušiem)?
• Kā nodot Dzimtas labākās puses nākošajām paaudzēm?

«Zeme ir bērnu planēta!»

Bērni ir mūsu nākotnes cerība. Atkarībā no tā, kādi tie kļūs, kad izaugs, pasaule mainīsies uz labo vai slikto pusi. Visi pieaugušie to zina. Bet diemžēl, viņi rūpējas par bērniem tādā veidā, ka visas viņu problēmas, rūpes, nerealizētie sapņi, tiek uzliktas uz mazuļu pleciem, kā smaga krava. Un aplis noslēdzas. Jaunās paaudzes, kas piedzims pēc tam, nevar pāriet kvalitatīvi jaunā līmenī, paaugstināt savu labklājības, harmonijas un veselības potenciālu.

Kāpēc tas notiek?

Zemapziņā mēs skatāmies uz bērniem kā  uz tīru lapu, uz kuru pieaugušais var uzzīmēt sevi, ko viņš uzskata par vajadzīgu. No esošām novecojušām vērtībām, izdzīvojušiem šabloniem, mēs viņiem traucējam, nosaucot jau eksistējošos noteikumus, neļaujot radīt jaunus.  Mēs it kā visi zinām, ka mūsu bērni, ir piedzimuši unikāli, ka viņos ir milzīgas iespējas, kas mums vienkārši jāpalīdz realizēt. Mūsu spēkos izveidot no viņiem pašpietiekamus, garīgi bagātas, veseluma personības, kas spēj atklāt maksimāli savu apslēpto potenciālu.

Vai mēs varam izmainīties?

Mums visiem ir vērts aizdomāties par to, kādā pasaulē mēs gribētu dzīvot. Tas ir – padomāt, ko mēs izmainītu rītdienas pasaulē. Protams, katrs iedomājas veselīgu, aktīvu, jaunu cilvēku fiziskā un garīgā ziņā.  Šī pasaule gaida, viņš gatavs satikt, saprast, atbalstīt un, ja nepieciešams, apkampt …Protams, fantāzijas fantāzijām , bet vai jums tas neko neatgādina? Visas šīs Pieaugušā sapņi atspoguļo, to kādreizējo bērnu pasauli. Nu, kāpēc mēs kādreiz atteicāmies no visām tām vēlmēm, un kļuvām tik pieauguši? Mēs sev zemapziņas līmenī izlēmām, ka šīs fantāzijas dzīvo nereālā pasaulē, bet tikai tajā realitātē, ko izdomājām bērnībā. Mes jau sen izlēmām, ka radīt tādu Pasauli nav iespējams …Stop! Bet kāpēc mēs nolēmām, ka nav iespējams? Droši vien tāpēc, ka mēs secinājām, ka bērni vienalga izaugs. Jā, tā tas ir. Bet ko mēs saprotam ar vārdu «izaugt»? Katrs bērns ir asniņš, kas nes sevī milzīgu pieauguma potenciālu. Pieaugušā galvenais uzdevums pareizi to aplaistīt. Ne pārlaistīt, bet tieši aplaistīt, lai mazulis varētu  attīstīties pēc saviem likumiem, atklājot pasaulei unikālo iespēju potenciālu.

Ko bērni var atnest šajā pasaulē?

Jebkurš bērns pieaugušajam atklāj  neizsmeļamu sajūsmu par dzīvi, atklāj dzīves jēgas sajūtu un pilnību … bezgalīgu uzticēšanos mums.Vienīgais, kas viņiem vajadzīgs no mums -palīdzība, droša aizsardzība, lai neapmaldītos Zemes sociālos džungļos, kā arī sajusties mīlēts. Ja paskatīsimies katru punktu, tad sajūsmas sajūta, dzīves pilnība ir pašā bērnā, pēc būtības tā ir viņa enerģija, ko viņš atnes līdzi pasaulē. Uzticība un Mīlestība ir tās Dāvanas, ar kurām mēs viens ar otru apmaināmies. Viss tas sastāda Dzīvības Enerģiju, kas nes sevī milzīgu veselības  potenciālu, harmoniju un neizmeļamu labklājību. Tā ir Gaisma, ko nākošās paaudzes atnes uz Zemi. Savās ikdienas rūpēs par audzināšanu un veselību mēs sākam aizmirst vissvarīgākos principus:

  • Izveidot uzticamas attiecības ar jauno paaudzi;
  • Uzturēt Dzīvības Enerģijas plūsmu bērnos;
  • Ļaut bērniem piepildīt mūsu pasauli ar Gaismu un  Pilnību.

Dzīvības Enerģijas plūsma spēj radīt brīnumus. Ja gudri uzturēt šo enerģiju bērnos, mēs varēsim uzpildīt tādu plūsmu arī sev.  Mūsu pats galvenais uzdevums ir palīdzēt bērnam, realizēt savu dzīves programmu. Tas ļaus visu to brīnišķo, kas mums ir apkārt, piepildīt ar mīlestību un sajūsmu.  Kā tas varēja notikt, ka mēs aizmirsām visas šīs jūtas un emocijas? Kāpēc mēs aizmigām? Kā pamodināt sevī mūsu Saprāta sapni? Tagad trīs paaudzēs pēc kārtas dzimst Indigo bērni, kas mums neļaus dzīvot, kā agrāk. Tagad mēs mācīsimies nevis no bērniem, bet caur bērniem. Mācīties sajust neizsakāmo spēku un neaizmirstamo Dzīves Pūsmu, kas slēpjas mūsu pašu dzīlēs!

Noosfēra ekoloģiskā izglītībā

Noosfēra ekoloģiskā izglītībā

Mūsdienās uz sabiedrības dzīves jomām arvien lielāku ietekmi atstāj ekonomiskie, sociālie un ekololoģiskie krīzes aspekti. Cilvēce sāk saprast savas kļūdas tikumības kritērijos attiecībā pret apkārtējo pasauli. To pierāda arī milzīgās dabas katastrofas, kas jau pašlaik norsinās gandrīz visās pasaules malās. Cilvēce cerības uz krīzes pārvarēšanu izglītībā redz civilizācijas attīstības paradigmas maiņā, kur sabiedrība un daba attīstīsies savstarpēji saistīti uz koevolūcijas principa pamatiem. Visi dabas objekti nodrošina cilvēka prasības, bet cilvēks vienīgi neapzinās, ka dabas resursi nav neizsmeļami. Cilvēcei ir nepieciešams apzināties savu atbildību par savas domāšanas darbību, kam nepieciešams – sasniegt savas iekšējās kultūras augstāko pakāpi attiecībā pret savām idejām un rīcību.

Noosfēras izglītība ir zinātniska mācību – audzināšanas darbība, inovāciju tehnoloģija ar audzēkņu garīgās un vērtību orientāciju uz Vispārējo Pasaules Likumu pamatiem.

Noosfēras izglītības mērķis ir iemācīt veseluma dinamisku domāšanu ar domtēlu palīdzību, uztvert pasauli kā vienu veselumu (labā – un kreisā smadzeņu puslodes sadarbība) domāšanas kvalitatīva attīstība, kas nozīmē arī visa organisma atveseļošanos.

Galvenā noosfēras izglītības atšķirība ir skolnieka personības iekšējo resursu, viņa potenciālo spēju atklāšana. Summējot tos skolnieka personībā, šie resursi palielina viņa radošo potenciālu. Summējoties izplatījumā, tie palielina visas sabiedrības līmeni. Noosfēras izglītības galvenais raksturojums ir tās atbilstība cilvēka dabiskai uztverei, ekoloģiskā tīrība, mērķtiecība uz skolotāja un skolēna augstākā “Es” atklāšanu caur viņu radošo mijiedarbību, kas notiek starp visiem uztveres kanāliem. Noosfēras izglītību ir iespējams pielietot visos mācību posmos visām mācību disciplīnām.

Noosfēras izglītība piedāvā formulu, ko var izmantot jebkurā pasaules malā, bet tai ir jābūt adaptētai uz tās valsts kultūru un vēsturi, kas veido jauno paaudzi domājošu un darošu, kas redz pasauli veselumā, neaizmirstot par savu dzimtu, māju, tautu utt. un sevi redzot tajā kā vienu veselumu, iedarbina abas galvas smadzeņu puslodes – labo un kreiso, attīstot katra bērna talantu. Šī izglītība ir ekoloģiska, jo veidota saskaņā ar cilvēka un dabas ritmiem.Tas nozīmē – mācības ir dabisks izziņas process, kas tiek darīts ar prieku.

Noosfēras izglītības rezultāts ir fiziski, garīgi un psihiski veselīgs cilvēks, kas praktiski izmanto sistēmas, veseluma domāšanu mācību, dzīves, ražošanas uzdevumu risināšanā, personīgi un sociāli sevi realizējot radoši.

Mūsdienu etapa ekoloģiskās izglītības metodoloģiskā pamats ir mācība par noosfēru, kurai tiek pielietota sinerģētiska pieeja mācību-audzināšanas procesā, apvienojot sevī dažādu spektru pedagoģiskās tehnoloģijas un koncepcijas.

Cilvēks nav iedomājams bez saiknes ar dabu. Tieši pasaules veidošanas princips ir ielikts jaunās XXI gadsimta paradigmas pamatā – noosfēras izglītībā. Kā teica angļu rakstnieks Džons Reskins, «visa audzināšana izrādīsies veltīga, kamēr neiemācīsieties saviem audzēkņiem mīlēt laukus, putnus un ziedus».

TĀ IR PRASME IZMANTOT VISU PASAULES EVOLUCIONĀRĀS ATTĪSTĪBAS PIEREDZI UN  APGŪTĀS ZINĀŠANAS, KO VAR REALIZĒT ŠEIT UN TAGAD , LAI RADĪTU AUGSTĀKU VERSIJU KĀ KATRAM CILVĒKAM, TĀ ARĪ VISAI CILVĒCEI KOPUMĀ.