Web
Analytics
Debesis atrodas uz Zemes

Debesis atrodas uz Zemes

Aforismi pārdomām

Dzīves laikā tevi vada tevī ieslodzītā jautrā, spokainā būtne, dzīvespriecīga garīga būtne, pilna ar izzināšanu slāpēm, kas ir tavs patiesais Es.

***
Tava sirdsapziņa parāda tavu vēlmi būt patiesumam pret sevi. Ieklausieties tajā uzmanīgi.

***

Nav tādas problēmas, kurai nebūtu tieši tev nenovērtējama dāvana. Tu pats sev radi problēmas, tāpēc šīs dāvanas tev ir ļoti vajadzīgas.

***

Neviena vēlme netiek atdalīta no spēka, kas ļauj to piepildīt. Tomēr, iespējams, tev nāksies smagi strādāt.

***

Nav nelaimes, kas nevar pārvērsties par svētību. Un nav svētības, kas nevarētu pārvērsties nelaimē.

***

Katrs cilvēks, kurš parādās tavā dzīvē, visi notikumi, kas notiek ar tevi – tas viss notiek tāpēc, jo tieši tu esi tos piesaistījis. Galvenais, ko tu ar visu to dari tālāk,tu izvēlies pats.

***

Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko kāds cits dara vai nedara, tad tev tomēr ir nopietna problēma.

***

Atceries, no kurienes esi nācis un kurp dodies, un vispirms domā par to, kāpēc tu radi savā dzīvē sajukumu, kurā pats esi iekritis.

***

Neatkarīgi no tā, ko tu šajā dzīvē meklē, patiesa nozīme ir tikai sasniegtajam gara stāvoklim.

***

Dažreiz, lai izveidotu kaut ko patiešām labu, tev ir jāiznīcina kaut kas slikts.

***
Vienmēr darot to, ko tu vienmēr dari, tu vienmēr iegūsi to, ko vienmēr saņem. Ja tev nepatīk iegūtais rezultāts, dari kaut ko citu.

***

Tas, ko tu meklē, jau meklē tai pašā laikā tevi.

***

Pasaule nebeidzas aiz tava horizonta.

***

Lai dzīvotu brīvi un laimīgi, tev būs jāziedo rutīna un garlaicība. Tas ne vienmēr ir viegls upuris.

***

Noteikumi ir miruši. Saprašana ir dzīva.

***

Šim brīdim ir nākotne, ja tev tā ir nepieciešama.

***

Nepagriez muguru iespējamai nākotnei, kamēr neesat pārliecināts, ka tur vairs nav ko iemācīties.

***

Kad jūs tici kaut kam īstam, tu noteikti atradīsi draugus. Un tavi draugi jau pirmajā tikšanās minūtē tevi pazīs labāk nekā visi citi varētu tevi  iepazīt tūkstoš gadu laikā.

***

Nekad nemēģini savus bērnus izveidot līdzīgus sev. Labāk mēģini būt vismaz nedaudz līdzīgs viņiem.

***

Patiesi svētas grāmatas nekad neveido ap sevi reliģijas. Tās ir tikai ceļazīmes …

***

Meistara kvalitāti nenosaka viņa mācekļu pūļa lielums.

***

Lai kaut ko patiesi iemācītos, vajadzīga vesela dzīve. Avots uzreiz nekļūst par okeānu. Avots, strauts, upe, … No maziem līdz bezgalīgiem, no noteiktiem līdz nenosakāmiem … Caur asfaltu izlaužas zāle. Saknes sasmalcina klintis.

***

Visas svarīgās lietas šajā pasaulē ir izgatavotas no patiesības un prieka, nevis no auduma un stikla.

***

Kad mēs pirmajā vietā ieliekam prieku, bet tikai otrajā vai trešajā – naudu, apkārtējai pasauli nav viegli mūs savaldīt.

***
Cik dzīvību ir Visumā? VIENA MŪŽĪGA!

***

Ar ko atšķiras labais no sliktā? Tas ir vienkārši –  labā un ļauna kritērijs ir: labs ir radošs, ļauns – nav.

***

Koka zari … Tiem ir tikai viena izvēle: vai nu augt kopā ar koku, vai, atmirstot, nokrist.

***

Kad pienāk laiks pieņemt svarīgu lēmumu, nedari kaut ko tādu, kas tev šķiet prestižs, lai varētu  pacelties kāda acīs. Dari tikai to, kas tev jādara, un to, ko tu nevari nedarīt.

***
Nēsājot citu vietā viņu krustus, tu agrāk vai vēlāk atradīsies uz viena no tiem. Padomā, cik daudz tev to vajag.

***
Katrs no mums ir oriģināls un tas nav nevienam jāpierāda. Neviens nevar būt kas cits, izņemot to, kas viņš patiesībā ir.

***

Acis redz tikai važas, kas ierobežo mūsu brīvību. Mēs izgudrojām acis, kad aizmirsām redzēt. Mēs izgudrojām ausis, kad aizmirsām dzirdēt. Mēs izdomājām vārdus, kad aizmirsām kā sazināties. Mēs izdomājām domas, kad aizmirsām kā saprast vienam otru.

***

Kas mūs sajūsmina, tas arī mūs vada un aizsargā. Kaislīga apsēstība ar kaut ko tādu, ko mēs mīlam – buras, lidmašīnas, idejas – un neatvairāma maģiska plūsma, sagatavo mums ceļu uz priekšu, līdz nullei samazinot noteikumu, veselā saprāta un domstarpību nozīmi, vedot mūs cauri visdziļākajām viedokļu atšķirību aizām.

***

Jebkura diena ir laba, lai to izdzīvotu vai arī tā var būt pēdējā.

***
Tā bija mana otra daba meklēt iespējas pacelties uz augšu, kad motors nedarbojās.

***

Kad kāds tev saka, ka mīl tevi, esiet piesardzīgs! Par tā pamatotību ikviens var pārliecināties, izmantojot piemērus no dzīves: vecāki, kuri savus bērnus sit ar kliedzieniem par to, kā viņi viņus mīl, sievas un vīri, verbāli un fiziski iznīcina  viens otru tikpat asās kā nazis ķīviņos, it kā mīlot viens otru. Nepārtraukti apvainojumi, mūžīgi pazemojot vienam otru, ko pavada mīlestības apliecinājumi. Pasaule bez šādas mīlestības var mierīgi iztikt.

***

Tu bēgsi no vientulības līdz tam brīdim, kamēr uzrādīsies kāds tev ne mazāk svarīgs kā tu pats.

***
Sienas neaizsargā! Tās tevi izolēs!

***
Pamazām mēs apzināti atjaunojam izpratni par to, ko mēs jau zinām no dzimšanas: patiess ir viss tas, kam vēlas ticēt mūsu augstākais iekšējais Es. Tomēr mūsu apzinīgais saprāts neatrod mieru, kamēr nespēj to izskaidrot ar vārdiem.

***

Tas, ko kāpurs nosauc par Pasaules Galu, Skolotājs nosauc par tauriņu.

***
Lūk, tests, lai noskaidrotu, vai tava misija uz Zemes ir pabeigta: JA TU ESI DZĪVS, TAD NAV.

***

Neskumsti šķiroties. Atvadīšanās ir nepieciešama, lai jūs varētu atkal satikties. Un jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm ir neapšaubāma tiem, kas ir patiesi draugi.

***
Protams, nekas nav brīnums. Uzzini, ko burvji zina, un tā vairs jau nebūs maģija.

(Ričards Bahs)

Kā atrast savu sūtību

Kā atrast savu sūtību

Psiholoģijas saknes aizstiepjas vēl tālā senatnē, kad ticība Visuma radošam pirmsākumam bija daļa no jebkura cilvēka pasaules uzskata. Tad Logos bija Dieva vārds – dzīves metafiziskie likumi galvenais priekšstats par Visuma pasaules uzbūvi. Savu nosaukumu psiholoģija ieguva saplūstot diviem grieķu vārdiem, kas nozīmē psihe –  dvēsele un logos – jēga. Tādā savienojumā intuitīvais un racionālais arī slēpjas psihes nosaukumā, ko cenšasa atklāt zinātne pār cilvēka dvēseli.

Kā atrast savu sūtību? Gandrīz katrs domājošs cilvēks uzdod kādreiz jautājumu par savu dzīves sūtību. Un tas nav tikai jautājums, dažreiz tas kļūst par visu viņa dzīves meklējumu. Un šī nespēja atrast atbildi, izraisa ciešanas par savu neapmierinātību un nepiemērotību. Šī ir diezgan izplatīta problēma, ar kuru saskaras cilvēki visā pasaulē.

Psihologi par sūtību

Vispārīgās psiholoģijas mācību grāmatā jau pirmajās lappusēs ir psihologu atbilde. Psihologi uzskata,  sakne slēpjas personības struktūrā. Bet par ko tas viss ir un no kā tas sastāv. Psiholoģiskajā teorijā ir daudz modeļu, un visi tie savā veidā atspoguļo kādu patiesības daļu.

Kāds pieiet šim jautājumam no personības iezīmju stāvokļa, saprotot kā personību dažu īpašību kopumu, kas raksturīgs cilvēku grupai. Šajā teorijā temperamentu veidi tiek izdalīti, pamatojoties uz īpašību sadalījumu divos pāros: introversija – ekstraversija, emocionālā stabilitāte – uzbudināmība. Šis ir labs modelis, kuru varat izmantot praksē, meklējot savu sūtību. Daudzās valstīs notiek psiholoģisko testēšana, lai noteiktu psihotipu, lai palīdzētu personai atrast optimālo risinājumu, izvēloties profesionālo darbības jomu.

Iepriekš minētā teorija ir labs līdzeklis, bet ne pārāk dziļa, vai ne? Pirmkārt, personības īpašību vērtējums ir diezgan subjektīvs, jo tas ir ļoti atkarīgs no novērotāja izpratnes un uztveres. Un to, ko viens sauc par ekstroversiju, otrs sauks par iniciatīvu vai sabiedriskumu. Un, otrkārt, ir vēl daudz vairāk faktoru, kas ietekmē personības veidošanos. Viens no šiem faktoriem ir vide. Un to norāda biheivioristiskā pieeja.

Biheivorisi par sūtību

Biheivoristi speciālisti saka, ka personība ir arī sociāla būtne, un mūsu uzvedību veido sabiedrības ietekme. Bērnībā mūsu psihē ir noteikta noteikta uzvedība, kuras pamatā ir vecāku novērojumi, tuvs cilvēku  loks vai filmas un grāmatas varoņu raksturs. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ dažādu cilvēku dzīves kredo ir viena būtiska atšķirība. Daži ieņem upura stāvokli, pārnesot atbildību par savu dzīvi uz vidi un apstākļiem, bet citi mēdz meklēt iemeslus sevī. Jautājums: kāpēc tas notiek? Kāda iemesla dēļ pirmie faktiski labprātīgi atsakās meklēt savu sūtību, kad citi pārliecinoši dodas uz viņu realizāciju ar absolūtu pārliecību par spējām veidot sev apkārt nepieciešamo realitāti?

Pamatīgākā un vispusīgākā psihodinamiskā pieeja kombinācijā ar humānisma teoriju sniedz atbildi. Saskaņā ar šo teoriju cilvēkam papildus bērnībā apgūtajām personīgajām īpašībām un uzvedības modeļiem ir arī vairākas noslieces, un viena no tām ir tieksme uz pašattīstību un aktualizāciju.

Kā ir patiesībā?

Katrai personībai ir potenciāls. Un līdz brīdim, kad cilvēks to nerealizē, kamēr viņš nesasniedz “savus griestus”, ciešanas no neatrisināta jautājuma par viņa sūtību būs pastāvīgs dzīves pavadonis. Salīdzinoši runājot, sētnieks, metot lapas kaudzē, būs pilnīgi laimīgs un mierīgs, ja tā ir viņa robeža. Bet, ja sētnieka iemiesojumā filozofa vai liela zinātnieka dvēsele, tad tā veģetē un diskomforts no nerealizēšanas viņu neatstās. Un jo tālāk mēs no tā atrodamies no savas sūtības, jo asākas būs skumjas.

Tādējādi mēs vienmēr varam  uzzinām savu sūtības virzienu. Bet tās ir neracionālas zināšanas, tās bieži ir pretrunā ar loģiku, un tāpēc ir tik grūti pieņemt jūsu pasaules attēlā.

Dzīves procesā mūsu personība ir pakļauta daudzām ietekmēm. Laika gaitā mēs kļūstam par pārslogotu datoru. Uz mūsu sākotnējiem datiem tiek uzlikti neskaitāmi uzstādījumi un domāšanas stereotipi, sabiedrības uzspiesti uzvedības modeļi un vecāku noteiktie, kas ir pareizi un kas ir nepareizi priekšstati. Tas viss mums sāk diktēt savus noteikumus. Un izrādās, ka izvēli neveicam mēs, bet gan daži algoritmi, ko kāds diktē. Patiesās vēlmes tiek apspiestas. Un tas, kas bieži paliek virspusē, ir tikai maska, kuru mēs izveidojām sociālās adaptācijas nolūkos.

Tā cilvēkā dzimst iekšējas pretrunas. Bet rezultāts ir atkarīgs no viņa izvēles: ņemt atbildību savās rokās un censties meklēt savu patieso Es, vai arī bērnišķīgi ļauties savām vājībām un atrast neveiksmju iemeslus ārējā pasaulē. Kādu modeli cilvēks izvēlas – tas jau ir  katra brieduma jautājums.

 

Mūsu domu PIEVILKŠANĀS SPĒKS

Mūsu domu PIEVILKŠANĀS SPĒKS

Pašlaik ir tāds laiks, ka šī vīrusa izplatība vieš cilvēkos bailes un bezspēcību. Tas nozīmē, ka zūd mūsu enerģija. Un tanī brīdī, kad liekas, ka vairs nav spēka, ir jāprot sevi uzmundrināt un nākas pārliecināt pašam sevi, ka tas ir pārejošs periods, un tas nelabvēlīgi iespaido tikai bailīgos. Atceramies, ja baidāmies, tad no slimības neizspruksim. Tātad tikai mainot savu apziņu, mēs kopā mainām pasauli uz uzvarēsim tādu nieku kā vīrusu!

Domāšanas procesā mēs izplatām smalkās ētera vibrācijas – domas, tikpat reālas, kā arī vibrācijas, kas izpaužas caur gaismu, siltumu, elektrību, magnētismu.

Visumu pārvalda viens Sākotnējais likums, tomēr tā izpausmes ir dažādas. Daži no tiem mums ir pazīstami, par citiem mēs neko nezinām. Neskatoties uz to, ar katru dienu mēs arvien vairāk un vairāk uzzinām, un slepenības plīvurs pakāpeniski tiek pacelts. Mēs kompetenti apspriežam gravitācijas likumu, bet ignorējam citu, ne mazāk brīnišķīgu sākotnējā likuma izpausmi – domas pasaules Pievilkšanās (pievilināšanas) Likumu.

Mēs atzīstam, ka atomi, kas veido matēriju, tiek piesaistīti viens otram, ka Zeme piesaista visu, kas uz tās atrodas, un ka ir spēks, kas tur riņķojošās pasaules to orbītā, bet aizveram acis uz patiesi spēcīgu Likumu, kas rada mūsu dzīvi. Saskaņā ar šo likumu mēs piesaistām to, ko mēs vēlamies vai no kā baidāmies.

Kad mums kļūst skaidrs, ka doma ir enerģijas izpausme un ka tai kā magnētam ir pievilkšanās spēks, mēs sākam atrast atbildes uz jautājumiem “Kāpēc?” un “Priekš kā?” attiecībā uz daudziem notikumiem, kas mums iepriekš bija nesaprotami. Nekas neatbalsta studentu tik dāsni par savu laiku un darbu kā pētījums par principiem, pēc kuriem domu pasaulē darbojas spēcīgais Pievilkšanās likums.

Domāšanas procesā mēs izplatām smalkās ēteriskās domas vibrācijas, kas ir tikpat reālas kā vibrācijas, kas izpaužas caur gaismu, siltumu, elektrību, magnētismu. Tas, ka mūsu maņas neuztver domas vibrāciju, nepierāda, ka tās nav. Pietiek ar spēcīga magnēta spēku, lai pievilktu smagu dzelzs gabalu, taču šo spēcīgo spēku nevar ne redzēt, ne nogaršot, ne apskaut, ne dzirdēt, ne tam pieskarties.

Līdzīgi nevar ne redzēt, ne nobaudīt, ne saost, ne dzirdēt, ne pieskarties domas vibrācijām. Lai gan patiešām ir pierādījumi par cilvēkiem, kuri ir īpaši jutīgi pret psihiskām izpausmēm un spēj uztvert spēcīgas domu vibrācijas. Vēl vairāk – daudzi no mums var apstiprināt, ka dažreiz viņi skaidri izjūt citu cilvēku garīgās vibrācijas – gan viņu klātbūtnē, gan no attāluma. Telepātija un tamlīdzīgas parādības nav tukšas fantāzijas.

Gaisma un siltums ir vibrāciju izpausmes, kas ir daudz mazāk intensīvas nekā domas vibrācijas, un atšķirība starp tām ir tikai frekvencē. Zinātniskie avoti sniedz interesantu šī jautājuma interpretāciju.

Mēs bieži dzirdam mentālā zinātnē zināmo apgalvojumu, ka “domas ir materiālas”, un bieži atkārtojam šos vārdus, pilnībā neapzinoties to nozīmi. Ja mēs spēsim viņus patiesi saprast, mēs sapratīsim daudz no tā, kas mums iepriekš bija neskaidrs, un mēs varēsim izmantot brīnumaino spēku – Domas Spēku – tāpat kā jebkuru citu Enerģijas izpausmi.

Domājot, mēs izplatām ļoti augstas frekvences vibrācijas, kas ir tikpat reālas kā gaismas, siltuma, skaņas un elektrības vibrācijas. Un, kad mēs sapratīsim likumus, kas regulē šo vibrāciju radīšanu un pārnešanu, mums būs iespēja tos izmantot ikdienas dzīvē tāpat kā mēs izmantojam pazīstamākas enerģijas formas.

No tā, ko mēs neredzam, nedzirdam, nevaram nosvērt vai izmērīt domu vibrācijas, tas nepavisam nenozīmē, ka tās neeksistē. Ir skaņas viļņi, kurus cilvēka auss nedzird, bet daži no tiem labi dzird kukaiņus, bet citus uztver jutīgas ierīces, kuras izgudrojuši cilvēki. Ir arī gaismas viļņi, kurus cilvēka acs neuztver; dažus no tiem aizķer instrumenti, bet citiem – un viņu lielākajai daļai – ir tik augsta frekvence, ka vēl nav izgudrots instruments, kas tos varētu noķert.

Ar jaunu, precīzāku instrumentu parādīšanos cilvēki uzzinās par jaunām vibrācijām – un tomēr šīs vibrācijas bija tikpat īstas pirms instrumentu izgudrošanas, kā arī vēlāk. Pieņemsim, ka mums nav ierīču magnētisma reģistrēšanai. Šajā gadījumā mums būtu viss iemesls noliegt šī spēcīgā spēka esamību, jo to nevar ne nobaudīt, ne pieskarties, ne saost, ne dzirdēt, ne redzēt, ne nosvērt, ne izmērīt. Bet tas neliedz magnētam pievilkt dzelzi.

Lai reģistrētu katru vibrācijas veidu, jums ir nepieciešama sava īpaša ierīce. Pašlaik cilvēka smadzenes, šķiet, ir vienīgā ierīce, kas spēj reģistrēt domu viļņus, kaut arī okultisti saka, ka šajā gadsimtā zinātnieki izgudros ierīci, kas ir pietiekami jutīga, lai uztvertu un fiksētu domas izpausmes. Iespējams, ka iepriekšminētais izgudrojums var parādīties jebkurā laikā. Tas ir vajadzīgs, un, bez šaubām, šī vajadzība drīz tiks apmierināta. Tomēr tiem, kas darbojas praktiskas telepātijas jomā, nav vajadzīgs labāks pierādījums nekā viņu pašu pieredze.

Mēs pastāvīgi izstarojam vairāk vai mazāk spēcīgas domas un izmantojam to priekšrocības. Mūsu domas ietekmē ne tikai mūs un citus, bet arī tām ir pievilkšanās  spēks. Tās piesaista mums citu cilvēku domas, dzīves apstākļus, cilvēkus, lietas, “veiksmi”, kas atbilst domai, kas valda mūsu prātos. Doma par Mīlestību piesaistīs mums Mīlestību, saskaņojot ar šo domu apstākļus un cilvēkus. Un pretēji – dusmas, naids, skaudība, dusmas un mantkārības domas piesaistīs līdzīgas domas, kas radušās citu cilvēku apziņā, un ienesīs disharmoniju mūsu dzīvē.

Spēcīga un ilgstoša doma padara mūs par centru, kas piesaista atbilstošos citu cilvēku domu viļņus. Domu Pasaulē līdzīgs piesaista līdzīgu. Te darbojas noteikums: “Kā sauksi, tā atsauksies” vai “Ko sēsi, to pļausi”, un pat no visām pusēm.

Vīrietis vai sieviete, kas ir piepildīta ar Mīlestību, redz Mīlestību visur un piesaista citu Mīlestību. Cilvēks, kura sirdī ir naids, saņem visu to naidu, ar kuru viņam jātiek galā. Cilvēks, kurš domā par Cīņu, saskaras ar visām iespējamām Domu Cīņām. Un tā tas notiek: katrs saņem to, uz ko viņš atsaucas, izmantojot savas Apziņas bezvadu telegrāfu. Cilvēks, kurš no rīta ceļas sliktā garastāvoklī, ienes tādu pašu noskaņojumu savā ģimenē. Sieviete, pieradusi piemeklēt vainu ikvienā, dienā vienmēr atradīs izdevību, lai apmierinātu savu tieksmi.

Tas ir svarīgs Domu Pievilkšanas aspekts. Domājot, jūs redzēsiet, ka cilvēks pats rada sev šķēršļus, kaut arī viņš par tiem vaino citus. Ir cilvēki, kuri saprata, ka ir nepieciešams ievērot pozitīvas, mierīgas domas un nekrist apkārtējās disharmonijas ietekmē. Šie cilvēki jutās pilnīgi droši, kamēr ap viņiem plosījās vētras. Cilvēks, kurš ir izpratis domu pasaules Pievilkšanās likumu pārstāj būt  rotaļlieta vētras apziņas Okeānā.

Cilvēce ir iesoļojusi no fiziskā spēka laikmeta intelekta  laikmetā un tagad atrodas uz jauna – psihisko spēku laikmeta sliekšņa. Psihisko enerģiju jomā, tāpat kā citās jomās, ir savi likumi, un mums tie ir jāiepazīst. Pretējā gadījumā mēs nonāksim strupceļā, nezinot, ko nozīmē darboties  nodomu līmenī.

Atcerieties, tikai mainot savu apziņu, mēs kopā mainām pasauli un uzvarēsim tādu nieku kā vīrusu!

Seno zinātņu jaunā ēra

Seno zinātņu jaunā ēra

Pārdomas vīrusa krīzes laikā….

Šodien, kad tas ir jebkurā vietā raksta un saka, ka mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, un neaizmirstot uzsvērt visas priekšrocības, ko tā sniedz.

Visi darbības veidi tiek sistematizēti; datorizācija aptver visus dzīves aspektus; dienu no dienas mašīna aizvien vairāk aizvieto cilvēka rokas; saziņas rīki samazina laiku un vietu. Mēs esam pārliecināti, ka drīz mēs dzīvosim gandrīz paradīzē – dienas laikā mums būs daudz brīvu stundu, bet nedēļas laikā – vairākas brīvas dienas ….

Tomēr šeit vēl viens ir pievienots daudziem mūsu laika paradoksiem, un tas ir tik nozīmīgi, ka tas pievērš mūsu uzmanību sev. Inženierzinātņu un tehnoloģiju pasaulē viss ir vērsts uz visu materiālās dzīves aspektu atvieglošanu, bet nekas netiek darīts, lai uzlabotu psihisko, mentālo un garīgo dzīvi. Šie subjektīvie esamības plāni paliek tikpat nesakārtoti, haotiski kā alu cilvēka laikā.

Varētu iebilst, ka psiholoģija un citas saistītās zinātnes ir iemācījušās klasificēt cilvēku tipus, tādējādi tos atpazīstot un tā atvieglojot slimības gadījumā ārstēšanu. Tas tā ir, bet cilvēku tipu sistematizēšana, kas parādīta brīnišķīgās grāmatās un diagrammās, neatrisina aktuālu problēmu cilvēkam, kurš paliek neaizsargāts pats pret sevi.  Noteikt, ka cilvēkam ir nevaldāma, slimīga fantāzija, nav tas pats, kas palīdzēt viņam ar to tikt galā.

Mūsdienās cilvēks prasmīgi pārvalda milzīgu skaitu mašīnu un mehānismu, taču pilnīgi nespēj tikt galā ar depresiju, savaldīt savus instinktus, iegrožot savas dusmas un pamodināt garīgumu. Un jēga nav tajā, ka viņš to nevēlas – viņš ir mēģinājis daudzas reizes, bet neko nespēj, jo nezina, kā to izdarīt. Un tehnoloģijas neinteresē šādas problēmas, tā nav spējīga izveidot tādu sistēmu, kas ļautu strādāt ar šiem cilvēka iekšējās pasaules neizmērojamiem plāniem.

Tā rezultātā, kamēr zinātne un tehnoloģija virzās uz priekšu roku rokā, paplašinot materiālā komforta redzesloku, cilvēks dziļāk ienirst savā neapmierinātībā, izmisuma bezdibenī. Un jo vairāk brīvo stundu viņam ir, jo spēcīgākas ir viņa bailes, jo viņš nezina, kā būt kopā pašam ar sevi, viņš nesaprot tā dīvainā pavadoņa slēptos motīvus, ar kuru viņš ikdienā staigā pa dzīvi, ar savu iekšējo Es.

Pasreiz mašīnas nemaz nekalpo tam mērķim, kam tās tika izveidotas. Tās uzurpēja cilvēku spējas un iespējas un paverdzināja cilvēku, kurām teorētiski vajadzēja cilvēkus atbrīvot. Viņš vairs nespēj iztēloties savu dzīvi bez pulksteņiem, telefoniem, elektriskām ierīcēm, liftiem, eskalatoriem un televizoriem. Bezējdzīgs un vājš ir salīdzinājums  ar to tehnoloģiju, kuras viņš pats ir radījis.

  • Mēs runājam par datu organizēšanu, bet mēs paši nevaram organizēt savu iekšējo dzīvi.
  • Mēs runājam par cīņu pret vides piesārņojumu, bet mēs nespējam izvairīties no sliktām domām un sajūtām, no saviem sārņiem.
  • Mēs runājam par virsskaņas lidmašīnām, bet mēs nespējam paātrināt domāšanas procesu.
  • Mēs runājam par mīlestību un mieru, par cilvēktiesībām, bet mēs nezinām, kā mīlēt, mēs nezinām, kā dzīvot mierā, mēs nesaprotam, kas ir cilvēktiesības, viena vienkārša iemesla dēļ: mēs nesaprotam, kas ir Cilvēks.

Tehnoloģija? Atbrīvošana? Kundzība pār dzīvi? Atstāsim paradoksus un vienreiz un uz visiem laikiem sapratīsim, ka tikai cilvēks, kurš zina sarežģīto un skaisto mākslu sevi izzināt, spēj saprast Brīvības un Dzīves patieso vērtību un likt zinātnei un tehnoloģijām kalpot Cilvēcei.

Sāksim seno zinātņu jauno laikmetu – zinātni ar nosaukumu “Izzini sevi”.

Kā tikt vaļā no neveiksmēm?

Kā tikt vaļā no neveiksmēm?

Iekšējos bremzējošos iemeslus pārvarēt ir svarīgāk, nekā ārējos, jo tieši tie ir bieži mūsu neveiksmju cēloņi. Un tā:

  1. Šaubas. Pārvarēt šaubas var tikai noticot sev. Lai vēl jūs neesat pati pilnība, bet jums ir  spēki un iespējas  sasniegt  panākumus. Iedvesmojaties! Atcerieties savas uzvaras. Lai tuvākie jūs uzmundrina. Atcerieties, pat ja nav simtprocentīga garantija, ka viss izdosies, pats mēģinājums  jau ir jūsu izaugsme un pieredze. Uz neveiksmēm var  sadegt, bet no tām var arī mācīties. Viss atkarīgs no jums.
  2. Slinkums. Slinkums pats par sevi neeksistē, tas ir mīts. Slinkums ir nevēlēšanās kaut ko darīt, tās ir bailes un šaubas  kaut ko darīt. Mēs baidāmies no noguruma un fiziskas slodzes, tāpēc neejam uz sporta zāli. Mēs baidāmies  izskatīties dumji, tāpēc necenšamies kādu pamācīt. Slinkums rodas attiecībā pret kaut ko konkrētu, un pats labākais veids to pārvarēt – pamodināt vēlēšanos darboties, interesi, azartu. Kā tikai jums būs interesants  darbības priekšmets, slinkums vienkārši pazudīs. Piemēram. Ja jums jāiemācās  runu vai kādu tekstu ar noteikumiem, pieceļaties pieejiet pie spoguļa  un nodeklamējiet to dažādos veidos, it kā to darītu dažādi cilvēki, var arī savilkt jocīgas grimases.
  3. Paradumi. Paradumi  ir rutīnas avots, slinkuma priekšvēstnesis. Kāpēc kaut  kas jāmaina, ja tāpat ir labi. Tas ir ērti kā ikdienas dzīves šabloni. Kāpēc jāpiepūlē smadzenes, ja var daudzas lietas darīt automātiski? Rezultātā ar laiku parādīsies  bailes no pārmaiņām. Pretinde pret paradumiem – radošā pašattīstība, radošā domāšana un jauni pozitīvi iespaidi. Palūdziet apkārtējiem uzskaitīt jūsu paradumus, tāpēc ka paši mēs tos īpaši nepamanām. Bet tālāk – cenšaties tos izskaust. Piemēram. Ejiet vienmēr pa vienu un to pašu ceļu? Pamēģiniet atrast jaunu maršrutu un neaizmirstiet pa ceļam kaut ko nofotografēt. Jo mazāk jūsu dzīvē būs uzvedības šablonu, jo  kustīgāks būs jūsu prāts.
  4. Nevēlēšanās mācīties. Nevēlēšanās iemācīties kaut ko  –  nozīmē pretestība pret visu jauno. Nevēlēšanās mainīties. Tas ir gadiem izstrādājies paradums dzīvot pēc viena liela šablona un neapgūt neko jaunu. Pirmie parasti cieš vientuļie vecāka gada gājuma cilvēki, kas ir iestrēguši pagātnē. Nepārvarot nezināšanu zināšanās, cilvēks nevar sākt pašattīstību, tā kā tas ir pats pirmais uzdevums. Pieradums pieķerties vecajam, savu trūkumu neapzināšanās. Tomēr jāatceras, ka pasaulē nekas nav nemainīgs, gadsimtiem vecais pazūd vai reformējas, bet nepaliek tieši tādā pašā veidā. Jāapzinās, ka pārmaiņas  ir ne tikai nepieciešamas, bet ir dzīves pamats – lūk, risinājums, bet lai to saprastu, bet tas prasa lielu darbu pašam ar sevi. No transformācijas nav jābaidās  un tai nav jāizraisa zaudējuma sajūta, tieši otrādi– no tās vienmēr kaut ko iegūsim. To saprotot, cilvēks būs gatavs spert  soli ceļā uz pašatklāsmi.
Kā izdzīvot vecumu no  28 līdz 35 gadiem

Kā izdzīvot vecumu no  28 līdz 35 gadiem


Bieži dzirdam kroņa frāzi: «Esmu uzlicis sev noteiktu termiņu  līdz 30 gadiem. Līdz šim laikam nepieciešams daudz ko paspēt : padraiskoties un apstāties, izbaudīt brīvo dzīvi un izveidot ģimeni, padzīvot uz vecāku  uzturlīdzekļiem un atrast augsti apmaksātu darbu, varbūt pat absolvēt ne tikai maģistratūru, var pat doktorantūru».
Daudziem liekas it kā pēc 30 gadiem  dzīve beidzas un tas, ko nepaspēsi sasniegt  kaut ko līdz tam termiņam, un diez vai panāksi  vēlāk. Rezultātā tiek izdarītas  daudz lielas kļūdas, tiek pieņemti pārsteidzīgi lēmumi, rodas daudz konflikti un  parādās kompleksi. Mēs vēlamies sēdēt uz vairākiem soliem vienlaicīgi, vēlamies iegūt visu uzreiz,  un galu galā nesaņemam neko. Mūsu dzīve pārvēršas pastāvīgās sacensībās un skrējienā, dienas režīms sastādīts pa minūtēm, un vienalga mums pietrūkst laika. Un tikpat bieži mēs sev  pieļaujam otru galējību — rutīnu, garlaicību, pasivitāti, līdz periodiskai depresijai, kuras iemesls — ārējais un iekšējais nogurums.

Bet retos pieturas brīžos  liek sevi  manīt mūsu otrā puse, kas atrodas kaut kur dziļi zemapziņā. Raujas uz āru romantiķa, dzejnieka, mākslinieka dvēsele, un šajos mirkļos mēs sevi nepazīstam.Tā ir ļoti spēcīga neapjausta  iekšējā nostaļģija.

Dvēsele prasa mīlēt pa īstam, arī būt mīlētam, prasa sirds un attiecību tīrību, prasa piedzīvojumus, prasa skaistumu visās tā izpausmēs. Mūzika, dzejoļi, grāmatas, daba — viss no jauna kļūst aktuāls. Brīžam raujas uz āru  mūsu filozofa un zinātnieka dvēsele, kas alkst pēc izziņas. Pēkšņi mēs sākam uzdot jautājumus par Dievu, par Visumu, par dzīves jēgu, par sūtību. Pēkšņi apzināmies, cik šaurs ir mūsu redzesloks un cik daudz interesanta mēs nezinām un  esam palaiduši garām. Mums gribas mācīties, izzināt, attīstīt savas spējas un talantus, atklāt pasauli un cilvēkus.

Vecuma 28–35 gadu cikla uzdevums ir, lai šīm dziļām un patiesām dvēseles prasībām un vēlmēm mēs dotu iespēju, atklāties, attīstīties un nostiprināties.

Šādā veidā liktenis dod mums iespēju atrast sevi, atklāt savu Ceļu, atklāt to vai citu  savas   dzīves jēgas šķautni. Tieši šajā vecumā to ir visvieglāk ieraudzīt, un, lai cik dīvaini tas būtu, tieši šajā vecumā dzīves apstākļi ļauj kaut nedaudz  no tā, kas ir atklājies, arī īstenot.

Ja šo iespēju palaižat garām, ja mūsu garīgā puse  nesaņem vajadzīgo barību, lai attīstītos līdz 35 gadiem, tad sekas būs negatīvas: paliks tikai dziļa nostaļģija pēc īstas, patiesas dzīves un neapmierinātība ar sevi. Bet jau nākošā  vecuma ciklā, pēc  35 gadiem, var pārvērsties dziļā krīzē — slavenā «vidējā vecuma krīzē». Cerams,ka šajā laikā jau esat atradis savu “otro pusīti”, citādi ir visas iespējas palikt vecmeitas vai vecpuiša kārtā.

Šajā vecumā viss nekrīt no gaisa, bet atnāk kopā caur  sarežģītām, fundamentālām pārdomām par visu, kas bijis līdz tam, ko pavada pietiekami sarežģīti pārbaudījumi.

Viss sakrīt it kā kaudzē — no vienas puses, daudz svarīgas un sarežģītas problēmas, kuras vienlaicīgi jāatrisina, bet arī vienkārši, parastie problēmu risināšanas veidi vairs  neder. No otras puses, liktenis pēkšņi sūta iespējas, kuras iepriekš nebija. Katram no tiem ir savi «par» un «pret», bet no mums prasa izdarīt izvēli, skaidri apzinoties, ka tā ir  vienīgā pareizā un jau uz ilgu laiku.

Patiesībā izvēle ko mēs izdarām, vienmēr ir viens un tas pats: vai galva, vai sirds. Vai mēs izvēlamies  stabilu un mierīgu  dzīvi, vai atstājot bez uzmanības dvēseles un sirds  prasības, tā nolemjot sev tukšai un  bezjēdzīgai dzīvei.

Mūsu izvēlei jābūt apzinīgai un pastāvīgai. Mums pašiem jāsaprot, vai esam atraduši vai nē, vai neesam kļūdījušies kārtējo reizi, atbildot par saviem lēmumiem un rīcību. Pareizu risinājumu  nav iespējams pieņemt,neatbildot uz diviem  mūžīgi aktuāliem jautājumiem:

1) kas mani apmierināja iepriekšējos gados  un kāpēc (kritērijs —dvēseles un sirds prasība),

2) kas man ir pats svarīgākais, kāpēc, kam un kādēļ es  dzīvoju (kritērijs  tas pats)…

Atrast savu ceļu nav viegli. Mums jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem, citādi būs jāiziet ļoti garš ceļš, kas būs pilns ar pārbaudījumiem un kļūdām. Galvenais nepadoties pirms laika un neiet uz kompromisiem ar savu dvēseli, sirdi vai sirdsapziņu. Veiksme — tā vienmēr ir balva par drosmi, neatlaidību, ticību, pacietību un, protams, mīlestību.

Tā vai citādi,  līdz šim periodam cilvēkā vēl cīnās materiālais un garīgais, tad šajā vecumā tas jau ir nobriedis, lai galīgi un neatgriezeniski izvēlētos vienu no tiem.

Ne velti saka, ka tālākie vecuma cikli  ir sava veida  cikla 28–35 gadu turpinājums un tas, kas pēc tam notiks, būs savā ziņā atkarīgs no tā, kā mēs esam izdzīvojuši šo svarīgo  mūsu dzīves periodu, ko tajā atklājām un kādas  ir mūsu prioritātes.