Web
Analytics
Debesis atrodas uz Zemes

Debesis atrodas uz Zemes

Aforismi pārdomām

Dzīves laikā tevi vada tevī ieslodzītā jautrā, spokainā būtne, dzīvespriecīga garīga būtne, pilna ar izzināšanu slāpēm, kas ir tavs patiesais Es.

***
Tava sirdsapziņa parāda tavu vēlmi būt patiesumam pret sevi. Ieklausieties tajā uzmanīgi.

***

Nav tādas problēmas, kurai nebūtu tieši tev nenovērtējama dāvana. Tu pats sev radi problēmas, tāpēc šīs dāvanas tev ir ļoti vajadzīgas.

***

Neviena vēlme netiek atdalīta no spēka, kas ļauj to piepildīt. Tomēr, iespējams, tev nāksies smagi strādāt.

***

Nav nelaimes, kas nevar pārvērsties par svētību. Un nav svētības, kas nevarētu pārvērsties nelaimē.

***

Katrs cilvēks, kurš parādās tavā dzīvē, visi notikumi, kas notiek ar tevi – tas viss notiek tāpēc, jo tieši tu esi tos piesaistījis. Galvenais, ko tu ar visu to dari tālāk,tu izvēlies pats.

***

Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko kāds cits dara vai nedara, tad tev tomēr ir nopietna problēma.

***

Atceries, no kurienes esi nācis un kurp dodies, un vispirms domā par to, kāpēc tu radi savā dzīvē sajukumu, kurā pats esi iekritis.

***

Neatkarīgi no tā, ko tu šajā dzīvē meklē, patiesa nozīme ir tikai sasniegtajam gara stāvoklim.

***

Dažreiz, lai izveidotu kaut ko patiešām labu, tev ir jāiznīcina kaut kas slikts.

***
Vienmēr darot to, ko tu vienmēr dari, tu vienmēr iegūsi to, ko vienmēr saņem. Ja tev nepatīk iegūtais rezultāts, dari kaut ko citu.

***

Tas, ko tu meklē, jau meklē tai pašā laikā tevi.

***

Pasaule nebeidzas aiz tava horizonta.

***

Lai dzīvotu brīvi un laimīgi, tev būs jāziedo rutīna un garlaicība. Tas ne vienmēr ir viegls upuris.

***

Noteikumi ir miruši. Saprašana ir dzīva.

***

Šim brīdim ir nākotne, ja tev tā ir nepieciešama.

***

Nepagriez muguru iespējamai nākotnei, kamēr neesat pārliecināts, ka tur vairs nav ko iemācīties.

***

Kad jūs tici kaut kam īstam, tu noteikti atradīsi draugus. Un tavi draugi jau pirmajā tikšanās minūtē tevi pazīs labāk nekā visi citi varētu tevi  iepazīt tūkstoš gadu laikā.

***

Nekad nemēģini savus bērnus izveidot līdzīgus sev. Labāk mēģini būt vismaz nedaudz līdzīgs viņiem.

***

Patiesi svētas grāmatas nekad neveido ap sevi reliģijas. Tās ir tikai ceļazīmes …

***

Meistara kvalitāti nenosaka viņa mācekļu pūļa lielums.

***

Lai kaut ko patiesi iemācītos, vajadzīga vesela dzīve. Avots uzreiz nekļūst par okeānu. Avots, strauts, upe, … No maziem līdz bezgalīgiem, no noteiktiem līdz nenosakāmiem … Caur asfaltu izlaužas zāle. Saknes sasmalcina klintis.

***

Visas svarīgās lietas šajā pasaulē ir izgatavotas no patiesības un prieka, nevis no auduma un stikla.

***

Kad mēs pirmajā vietā ieliekam prieku, bet tikai otrajā vai trešajā – naudu, apkārtējai pasauli nav viegli mūs savaldīt.

***
Cik dzīvību ir Visumā? VIENA MŪŽĪGA!

***

Ar ko atšķiras labais no sliktā? Tas ir vienkārši –  labā un ļauna kritērijs ir: labs ir radošs, ļauns – nav.

***

Koka zari … Tiem ir tikai viena izvēle: vai nu augt kopā ar koku, vai, atmirstot, nokrist.

***

Kad pienāk laiks pieņemt svarīgu lēmumu, nedari kaut ko tādu, kas tev šķiet prestižs, lai varētu  pacelties kāda acīs. Dari tikai to, kas tev jādara, un to, ko tu nevari nedarīt.

***
Nēsājot citu vietā viņu krustus, tu agrāk vai vēlāk atradīsies uz viena no tiem. Padomā, cik daudz tev to vajag.

***
Katrs no mums ir oriģināls un tas nav nevienam jāpierāda. Neviens nevar būt kas cits, izņemot to, kas viņš patiesībā ir.

***

Acis redz tikai važas, kas ierobežo mūsu brīvību. Mēs izgudrojām acis, kad aizmirsām redzēt. Mēs izgudrojām ausis, kad aizmirsām dzirdēt. Mēs izdomājām vārdus, kad aizmirsām kā sazināties. Mēs izdomājām domas, kad aizmirsām kā saprast vienam otru.

***

Kas mūs sajūsmina, tas arī mūs vada un aizsargā. Kaislīga apsēstība ar kaut ko tādu, ko mēs mīlam – buras, lidmašīnas, idejas – un neatvairāma maģiska plūsma, sagatavo mums ceļu uz priekšu, līdz nullei samazinot noteikumu, veselā saprāta un domstarpību nozīmi, vedot mūs cauri visdziļākajām viedokļu atšķirību aizām.

***

Jebkura diena ir laba, lai to izdzīvotu vai arī tā var būt pēdējā.

***
Tā bija mana otra daba meklēt iespējas pacelties uz augšu, kad motors nedarbojās.

***

Kad kāds tev saka, ka mīl tevi, esiet piesardzīgs! Par tā pamatotību ikviens var pārliecināties, izmantojot piemērus no dzīves: vecāki, kuri savus bērnus sit ar kliedzieniem par to, kā viņi viņus mīl, sievas un vīri, verbāli un fiziski iznīcina  viens otru tikpat asās kā nazis ķīviņos, it kā mīlot viens otru. Nepārtraukti apvainojumi, mūžīgi pazemojot vienam otru, ko pavada mīlestības apliecinājumi. Pasaule bez šādas mīlestības var mierīgi iztikt.

***

Tu bēgsi no vientulības līdz tam brīdim, kamēr uzrādīsies kāds tev ne mazāk svarīgs kā tu pats.

***
Sienas neaizsargā! Tās tevi izolēs!

***
Pamazām mēs apzināti atjaunojam izpratni par to, ko mēs jau zinām no dzimšanas: patiess ir viss tas, kam vēlas ticēt mūsu augstākais iekšējais Es. Tomēr mūsu apzinīgais saprāts neatrod mieru, kamēr nespēj to izskaidrot ar vārdiem.

***

Tas, ko kāpurs nosauc par Pasaules Galu, Skolotājs nosauc par tauriņu.

***
Lūk, tests, lai noskaidrotu, vai tava misija uz Zemes ir pabeigta: JA TU ESI DZĪVS, TAD NAV.

***

Neskumsti šķiroties. Atvadīšanās ir nepieciešama, lai jūs varētu atkal satikties. Un jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm ir neapšaubāma tiem, kas ir patiesi draugi.

***
Protams, nekas nav brīnums. Uzzini, ko burvji zina, un tā vairs jau nebūs maģija.

(Ričards Bahs)

Kā atrast savu sūtību

Kā atrast savu sūtību

Psiholoģijas saknes aizstiepjas vēl tālā senatnē, kad ticība Visuma radošam pirmsākumam bija daļa no jebkura cilvēka pasaules uzskata. Tad Logos bija Dieva vārds – dzīves metafiziskie likumi galvenais priekšstats par Visuma pasaules uzbūvi. Savu nosaukumu psiholoģija ieguva saplūstot diviem grieķu vārdiem, kas nozīmē psihe –  dvēsele un logos – jēga. Tādā savienojumā intuitīvais un racionālais arī slēpjas psihes nosaukumā, ko cenšasa atklāt zinātne pār cilvēka dvēseli.

Kā atrast savu sūtību? Gandrīz katrs domājošs cilvēks uzdod kādreiz jautājumu par savu dzīves sūtību. Un tas nav tikai jautājums, dažreiz tas kļūst par visu viņa dzīves meklējumu. Un šī nespēja atrast atbildi, izraisa ciešanas par savu neapmierinātību un nepiemērotību. Šī ir diezgan izplatīta problēma, ar kuru saskaras cilvēki visā pasaulē.

Psihologi par sūtību

Vispārīgās psiholoģijas mācību grāmatā jau pirmajās lappusēs ir psihologu atbilde. Psihologi uzskata,  sakne slēpjas personības struktūrā. Bet par ko tas viss ir un no kā tas sastāv. Psiholoģiskajā teorijā ir daudz modeļu, un visi tie savā veidā atspoguļo kādu patiesības daļu.

Kāds pieiet šim jautājumam no personības iezīmju stāvokļa, saprotot kā personību dažu īpašību kopumu, kas raksturīgs cilvēku grupai. Šajā teorijā temperamentu veidi tiek izdalīti, pamatojoties uz īpašību sadalījumu divos pāros: introversija – ekstraversija, emocionālā stabilitāte – uzbudināmība. Šis ir labs modelis, kuru varat izmantot praksē, meklējot savu sūtību. Daudzās valstīs notiek psiholoģisko testēšana, lai noteiktu psihotipu, lai palīdzētu personai atrast optimālo risinājumu, izvēloties profesionālo darbības jomu.

Iepriekš minētā teorija ir labs līdzeklis, bet ne pārāk dziļa, vai ne? Pirmkārt, personības īpašību vērtējums ir diezgan subjektīvs, jo tas ir ļoti atkarīgs no novērotāja izpratnes un uztveres. Un to, ko viens sauc par ekstroversiju, otrs sauks par iniciatīvu vai sabiedriskumu. Un, otrkārt, ir vēl daudz vairāk faktoru, kas ietekmē personības veidošanos. Viens no šiem faktoriem ir vide. Un to norāda biheivioristiskā pieeja.

Biheivorisi par sūtību

Biheivoristi speciālisti saka, ka personība ir arī sociāla būtne, un mūsu uzvedību veido sabiedrības ietekme. Bērnībā mūsu psihē ir noteikta noteikta uzvedība, kuras pamatā ir vecāku novērojumi, tuvs cilvēku  loks vai filmas un grāmatas varoņu raksturs. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ dažādu cilvēku dzīves kredo ir viena būtiska atšķirība. Daži ieņem upura stāvokli, pārnesot atbildību par savu dzīvi uz vidi un apstākļiem, bet citi mēdz meklēt iemeslus sevī. Jautājums: kāpēc tas notiek? Kāda iemesla dēļ pirmie faktiski labprātīgi atsakās meklēt savu sūtību, kad citi pārliecinoši dodas uz viņu realizāciju ar absolūtu pārliecību par spējām veidot sev apkārt nepieciešamo realitāti?

Pamatīgākā un vispusīgākā psihodinamiskā pieeja kombinācijā ar humānisma teoriju sniedz atbildi. Saskaņā ar šo teoriju cilvēkam papildus bērnībā apgūtajām personīgajām īpašībām un uzvedības modeļiem ir arī vairākas noslieces, un viena no tām ir tieksme uz pašattīstību un aktualizāciju.

Kā ir patiesībā?

Katrai personībai ir potenciāls. Un līdz brīdim, kad cilvēks to nerealizē, kamēr viņš nesasniedz “savus griestus”, ciešanas no neatrisināta jautājuma par viņa sūtību būs pastāvīgs dzīves pavadonis. Salīdzinoši runājot, sētnieks, metot lapas kaudzē, būs pilnīgi laimīgs un mierīgs, ja tā ir viņa robeža. Bet, ja sētnieka iemiesojumā filozofa vai liela zinātnieka dvēsele, tad tā veģetē un diskomforts no nerealizēšanas viņu neatstās. Un jo tālāk mēs no tā atrodamies no savas sūtības, jo asākas būs skumjas.

Tādējādi mēs vienmēr varam  uzzinām savu sūtības virzienu. Bet tās ir neracionālas zināšanas, tās bieži ir pretrunā ar loģiku, un tāpēc ir tik grūti pieņemt jūsu pasaules attēlā.

Dzīves procesā mūsu personība ir pakļauta daudzām ietekmēm. Laika gaitā mēs kļūstam par pārslogotu datoru. Uz mūsu sākotnējiem datiem tiek uzlikti neskaitāmi uzstādījumi un domāšanas stereotipi, sabiedrības uzspiesti uzvedības modeļi un vecāku noteiktie, kas ir pareizi un kas ir nepareizi priekšstati. Tas viss mums sāk diktēt savus noteikumus. Un izrādās, ka izvēli neveicam mēs, bet gan daži algoritmi, ko kāds diktē. Patiesās vēlmes tiek apspiestas. Un tas, kas bieži paliek virspusē, ir tikai maska, kuru mēs izveidojām sociālās adaptācijas nolūkos.

Tā cilvēkā dzimst iekšējas pretrunas. Bet rezultāts ir atkarīgs no viņa izvēles: ņemt atbildību savās rokās un censties meklēt savu patieso Es, vai arī bērnišķīgi ļauties savām vājībām un atrast neveiksmju iemeslus ārējā pasaulē. Kādu modeli cilvēks izvēlas – tas jau ir  katra brieduma jautājums.

 

Es redzēju sapni par Kroņa vīrusu

Es redzēju sapni par Kroņa vīrusu

Marta vidū (precizāk  – 22.marta naktī) es nosapņoju sapni par Kroņa vīrusu. Kāds man sapnī teica: “Kroņa vīrusu var izārstēt ar uguni. Tas nozīmē:

“Aizejiet uz mežu un salasiet vecos zarus, čiekurus utt. Visu dabisko, kas guļ zemē, jo jums ir jāsakurina ugunskurs. Nevis dedzinām atkritumus, bet gan dabas lietas. Kad ugunskurs deg, mēģinām sajust tā siltumu pēc iespējas tuvāk. Vēl labāk, ja jums mājās ir kamīns. Šajā smagajā laikā var stundām sēdēt un skatīties liesmā. Tas reizē ir arī meditācija, kad vari pārdomāt savu dzīvi.

Kroņa vīruss Latvijā beigsies Līgo vakarā, kad visā Latvijā tiks iedegti ugunskuri.”.

Mūsu senču aktuālais pasaules uzskats

Mūsu senču aktuālais pasaules uzskats

Mūsu senču pasaules uzskats ir sena sistematizēta mācība, ko caurstrāvo mūsu senču dziļas zināšanas un pieredze, pievēršot uzmanību un bijību, kas saistīts ar apkārtējo pasauli, zinot lietu un parādību būtību. Visums, senču skatījumā, attēlo struktūru, kurā cilvēks dzīvo saskaņā ar dabas pamatprincipiem, ievērojot dabiskos astronomiskos ritmus.Tā kā mūsu senči bija nesaraujami saistīti ar dabu, būdami tās sastāvdaļa, un dabas principus iemācījušies no sevis, caur sevi, viņu pasaules uzskats bija dzīvs, dinamisks un daudzdimensionāls, tāpat kā pati daba.

Cilvēks un daba – viens vesels

Seno cilvēku pasaules uzskats atspoguļo plašu jēdzienu un tēlu klāstu, kas ir nesaraujami saistīts ar universālo kosmosu un veseluma dabu. Veselums ir holistisks pasaules uzskats, zināšanas par Visuma harmoniskas darbības pamatprincipiem, kas izteikti idejā par kosmisko spēku mijiedarbību, to daudzajām izpausmēm vienā un viena daudzajos. Tas nav nedzīvs noteikumu kopums vai rituāli. Pasaules veseluma uzskats ir tradicionālās zināšanas gadsimtiem ilgi tiek pārnestas mutiski, no skolotāja uz skolnieku. Daudzas šīs zināšanas  ir iešifrētas tautas pasakās un dainās.

Kopumā, ja viņi uzskatīja, tā ir cilvēki kopā ar dzīvnieku un augu pasaulēm, viss ir Visums. Iepriekš cilvēks uztvēra sevi kā vienotu veselumu ar visu Visumu. Dievi neatdalījās no Dabas spēkiem. Mūsu senči pielūdza visus Dabas spēkus – lielus, vidējus un mazus. Viņiem visa vara bija Dieva izpausme. Viņš bija visur – gaismā, siltumā, zibens, lietū, upē, kokā. Viss lielais un mazais bija Dieva un vienlaikus paša Dieva izpausme. Senie senči dzīvoja dabā, uzskatot sevi par daļu no tās.

Dievs, Visums, Augstākais saprāts…

Dievs ir bezgalība un tāpēc Dievam var būt bezgalīgi daudz veidu un bezgalīgi daudz nosaukumu. Jau cilvēks pats, kad viņš sāk par sevi pārdomāt, ir tik brīnišķa būtne, tik sarežģīts un arī tik  maz saprotams organisms. Tāpat pasaule ar savu daudzveidību — cik apžilbinoši brīnišķa tā, un cik niecīgu daļiņu no tās spēj cilvēks aptvert savā prātā. Un kad nu zinām, ka visuma izplatījumā ir atkal un atkal jaunas pasaules, un kad zinām, ka cilvēka atziņām ir robežas, bet visumam nav robežu, un tad ja padomājam, ka visa tā cēlonis ir  Dievs, un ka viss tas ir tikai stariņš no Dieva lielās saules, tad sapratīsim gan, kāpēc Dievam cilvēka atziņā tik daudz veidu un kāpēc mūsu valodā viņam tik daudz vārdu. Un tomēr — mums ir arī viens vārds, ar ko Viņu pieminēt, un tas ir mazais vienzilbīgais vārdiņš Dievs, kas mantojums no senu senās pagātnes, no mūsu tautas bērnības dienām, no krēslainās aizvēstures. Mēs Viņu saucam arī vienā vienīgā vārdiņā, jo mums ir dota spēja Viņu apjaust arī kā lielāko vienkāršību, kā brīnišķīgāko harmoniju. Dievs ir skaidrs un vienkāršs kā mūsu debesis skaidrā laikā, un Viņā valda saskaņa starp mikroskopā nesaredzamo atoma daļiņu un starp teleskopā skatāmo neaizsniedzamo zvaigžņāju plašumu.

Tikai to zinām, ka pasaulē viss ar visu ir ciešā sakarā. Viena lieta ir šā vai tā saistīta ar otro lietu, viena parādība atbalsojas otrā parādībā, un nav pasaulē nekā, kas stāvētu ārpus šīs sakarības. Viss ar visu ir ciešā sakarā, šis sakars vērojams telpā, tāpat kā laikā un tāpat arī visā būtībā.

Kad saule sāk smaidīt

Kad tuvojas pavasaris, mēs sakām: saule sāk atkal smaidīt. Viņa gan patiesībā dod mums tikai gaismu un siltumu, bet mēs sakām: viņa uzsmaida pasaulei, cilvēkiem, dabai. Arī šis teiciens būs pareizs, jo smaidā ir arī gaisma un siltums. Smaids ir prieka liecinieks. Uzsmaida saule, un lūk arī cilvēka sirdī uzaust prieks. Visā pasaulē ierodas vairāk līksmes — nāk pavasaris. Bet pavasarim seko auglīgā vasara un bagātais rudeni ». Turpretī bez saules smaida zemei nebūtu pavasara, tāpat kā bez prieka cilvēkam nebūtu laba un laimīga mūža gājuma un darba panākumu vakara cēlienā.

Lai prieks dod mums spārnus — tikt arī mums pāri dzīves grūtībām. Lai dod viņš spārnus arī tur, kur  cilvēks traucas pēc saviem ideāliem. Lai prieks nes mūs pāri dzīves aizām un draudošiem bezdibeņiem !

Vīruss un upura pogramma

Vīruss un upura pogramma

Pandēmijas laikā, kā izrādās,  bīstamāks par  vīrusu ir noteiktu personu rīcība, izmantojot šo vīrusu, ka ieganstu. Neskatoties uz to, ka tieši šī bezjedzīgā globalizācija ir viens no iemesliem vīrusa izplatības milzīgiem apjomiem, tomēr jau daži ierosina izveidot pagaidu GLOBĀLO VALDĪBU cīņai ar koronavīrusu. Tas, protams, nav pārsteigums, jo šim mērķim viņi strādāja tik ilgi un pacietīgi. Par to jau runāja un nav dūmi bez uguns. Redzēsim, vai tautas uzskatīs, ka krīze ir pietiekami “pareiza un liela”, lai ļautu sevi saķēdēt. Aiz iebiedēšanas vārdiem par  klimata sasilšana, ledāju kušanu, ekoloģijas bojā eja un, protams, pandēmija slēpjas visļaunākie nodomi. Tāpēc iesaku būt ļoti uzmanīgiem, jo pārāk aizraujoties ar vīrusa programmu, varam nokļut vēl briesmīgākā  upuru programmā! Šoreiz mazliet par vīrusu un upuru programmām.

Infekcijas enerģētiskais princips

Pašlaik mūsdienu medicīna nezina, kā pilnībā apkarot vīrusus. Lielākā daļa pretvīrusu zāļu ietekmē ķermeņa imūnsistēmu, bet nebloķē vīrusu. Lietojot šīs zāles, cilvēks lielā mērā izārstē sevi ar pašhipnozi. Faktiski galvenās zāles ir personas nodoms atbrīvoties no vīrusa, kas ir programma, kas ietekmē viņa ķermeni. Šo nodomu vēl vairāk pastiprina zāļu ražošanas organizācijas vietējais reģistrs. Fiziskajā līmenī cilvēka nodoms izpaužas kā imunitātes stiprināšana.

Dabiskās sistēmas plāns, kas īstenots ar koronavīrusa palīdzību, ir parādīt imūnsistēmas mākslīgās stimulēšanas veltīgumu. Visticamāk, ka vairums preperātu, kas šobrīd tiek izgudrotas, lai apkarotu šo infekciju, nav efektīvas. Tas cilvēkiem parādīs visas veselības sistēmas nozīmi kopumā un ļaus viņiem atklāt nepieciešamību atklāt savus resursus.

Lasītājs var būt sašutis par šādas cilvēku ietekmēšanas metodes stingrību, jo inficējoties ar koronavīrusu, pastāv nāves iespēja. Tomēr cilvēku galvenokārt ietekmē nevis pats vīruss, bet bailes no tā. Epidēmiju lielā mērā izraisa nevis infekcijas pārnešana, bet plašsaziņas līdzekļi, kas šo tēmu ir uzpūtuši globālā mērogā. Faktiski koronavīrusu infekciju vilnis tika izveidots, pievienojot divus faktorus – dabiskos un sociālos. Dabiskais faktors ir saistīts ar vīrusa bioloģiskajām iespējām, bet sociālais – ar informatīvo efektu cilvēkiem, viņu baiļu hipertrofiju. Galu galā, piedzīvojot bailes no vīrusa, cilvēks palielina savas infekcijas iespējamību.

Sākumā koronavīruss bija dabiska programma, kas izpaudās kā olbaltumvielu molekulu komplekss. Šīs programmas ietekmes metodes atbilst dabiskās sistēmas organizēšanas principiem, kuru pamatā ir dabiskā atlase. Imunitāte, kuru dabiskā sistēma cenšas stiprināt cilvēkā, ir arī viena no bioloģiskajām programmām, kas veicina ķermeņa izdzīvošanu. Galvenā motivācija, kas liek ķermenim izdzīvot, ir bailes no iespējamām briesmām. Lielākā daļa bioloģisko programmu darbojas pēc šī principa. Vīruss ir viena no bioloģiskajām programmām, tāpēc tas spēj baroties ar baiļu vibrācijām un to pastiprina.

Šādu ķemeņa barošanu var veikt fiziskā līmenī, inficējot ķermeni ar vīrusa kapsulām. Kapsulas ir rezonatori, kas pārraida baiļu vibrācijas. Jūtot ar infekciju saistītās iespējamās briesmas, ķermenis rezonē ar vīrusa kapsulām un sāk izdalīt atbilstošās frekvences. Tātad inficētā būtne sāk atbalstīt vīrusu, kas noved pie tā pavairošanas ķermeņa iekšienē. Turklāt bioloģiskais ķermenis, kuru uztver baiļu vibrācijas, sāk tosnodot ārpusē, veicinot citu organismu inficēšanos. Tādējādi inficēšanās mehānisms ir ķēdes reakcija, jo vīrusa vibrāciju, ko absorbē inficētie organismi, pastiprina pēc kārtas. Šajā sakarā infekcijas izplatība palielinās saskaņā ar eksponenta likumiem, un šo parādību sauc par epidēmiju.

Uzmanības pārslēgšana kā izārstēšanas veids

Uzmanīgi apskatot epidēmiju fenomenu, mēs varam labāk izprast infekcijas enerģijas principus un atrast metodes, kā izvairīties no infekcijas.Daudz globālākas epidēmijas tika novērotas senatnē un viduslaikos. No fiziskā viedokļa tik spēcīgi slimību viļņi apstājās, izolējot veselas pilsētas, kas ļāva ierobežot infekcijas izplatību. Enerģijas līmenī atbalsts bija cilvēku baiļu vājināšanās. Inficēto zonu iedzīvotāji vairs nebaidījās no slimības, ņemot vērā tās kopējo iedarbību, un visur, novērojot tās sekas, nākamā infekcija tika uztverta kā parasta parādība.

Turklāt ir zināms, ka dziednieki, kuri palīdzēja citiem tikt galā ar šo slimību, izcēlās ar īpašu fizioloģisku izturību un, kā likums, nebija inficējušies. Daļēji tas bija saistīts ar veselības aizsardzības egregora atbalstu, kas aizstāvēja savus pārstāvjus. Neskatoties uz to, galveno lomu spēlēja emocionālais stāvoklis cilvēkam, kuram burtiski nebija laika baidīties no slimības. Darbības intensitāte nodrošināja viņa uzmanības novirzīšanu no programmām, kas stimulēja bailes, uz programmām, kas nodrošināja cilvēku izdzīvošanu. Faktiski ārkārtējie apstākļi, kādos šis cilvēks tika ievietots, kļuva par atbalstu. Mobilizēts ārkārtas situācijā, ķermenis atklāja neizmantotos resursus un kļuva imūns pret šo slimību.

Protams, situācija slimniekiem bija ārkārtēja, kas aktivizēja viņu enerģijas iespējas. Tomēr atšķirība bija vibrācijās, kuras nāca klāt cilvēkam. Tie cilvēki, kuri pilnībā bija aizņemti ar jebkuru darbību, kļuva nepieejami slimības izplatītajām vibrācijām. Saņemtais emocionālais stress pastiprināja viņu piedzīvoto un palielināja ķermeņa pretestību pret slimībām. Ja cilvēku sagūstīja infekcijas vibrācijas, tad stress saasināja slimību un ievērojami palielināja nevēlama iznākuma iespējamību.

Stresu, kas izraisa uzmanības novēršanu un neatkarīgi no epidēmijas, var saukt par pozitīvu, bet stress, kas paaugstina  atkarību – par negatīvu.Pozitīvo stresu raksturo īss zemu vibrāciju ilgums. Šajā gadījumā līdzeklis, lai izvairītos no iedarbības, bija aktīva darbība, kas ļāva personai ienirt citā stāvoklī. Zemapziņā sajūtot atkārtotu iegrimšanu slimības vibrācijā, cilvēks īpaši atbalstīja intensīvu dzīves ritmu, tādējādi neļaujot vispārējam negatīvajam fonam viņu ietekmēt.

Negatīva stresa apstākļos cilvēks, kurš kļuva par infekcijas frekvences nesēju, diez vai varēja no tiem atbrīvoties, jo viņa ķermenis pats sāka tos izstarot. Ņemot to vērā, negatīvajam stresam bija raksturīgs liels ilgums, un, lai izkļūtu no šī disharmoniskā procesa, bija jāparāda ievērojams gribasspēks. Piemēram, slims cilvēks varēja inficēt savu tuvāko, bet spēcīga vēlme viņam palīdzēt uzreiz pārslēdza viņa uzmanību, kas nodrošināja viņa paša izārstēšanu.

Vēl viena pārslēgšanās efektivitātes pazīme ir par epidēmijas  neesamība karu laikā. Piedaloties karā, cilvēks piedzīvo milzīgu stresu, liekot viņam savā darbībā ieguldīt visu dzīvības enerģiju. Šī enerģija bez pēdām tiek nodota egregoriem, kas veicina karu, būdami monopolisti šādā procesā, un viņi nemēdz dalīties ar citiem egregoriem. Šajā sakarā jebkuras epidēmijas egregors, kas miera laikā ietekmēja cilvēkus, zaudē kontroli un nonāk ēnā.

Karavīru neatkarība no slimību eregoriem izpaužas viņu imunitātē pret lielāko daļu infekciju, neskatoties uz viņu eksistences sarežģītajiem fiziskajiem apstākļiem un novājināto ķermeni. Faktiski kareivim ir spēcīga imunitāte, tomēr ķermeņa aizsargfunkcijas neatbalsta fiziski faktori, bet gan emocionāli faktori. Šādu karavīra pieredzi var uzskatīt par pozitīvu, un tā var kļūt par atbalsta punktu visu atlikušo mūžu. Militāristu spēju izdzīvot sauc par rūdījumu, šīs prasmes apgūšanas dēļ daudzi cenšas nokļūt ekstremālās situācijas. Tomēr šīs pašpilnveidošanās metodes trūkums ir cilvēka ārkārtējā atkarība no apstākļiem, kas viņu pārsteidz. Pakļaujoties piespiedu situācijai, šāda persona aktivizē upura programmu, kas neļauj viņam pilnībā atklāt enerģētisko un fizioloģisko potenciālu.

Upura programma ir galvenais slimības cēlonis

Upura programma stimulē ķermeni rīkoties ekstremālā situācijā, bet tajā pašā laikā paņem visus cilvēka atklātos enerģijas resursus. Upura enerģijas programma tiek dalīta ar visām cilvēka izmantotajām izdzīvošanas programmām, jo ​​tās nodrošina apstākļus tās pastāvēšanai. Tas izpaužas faktā, ka persona, kas sliecas uzskatīt sevi par upuri, pārvērš savu dzīvi izdzīvošanā un sāk cīnīties ar jebkuru situāciju. Negatīvi uztverot dzīves situāciju, cilvēks sāk pārraidīt zemas vibrācijas, kas ir laba barība upura programmai.

Pēc būtības šī pamatprogramma ir jebkuras slimības prototips, jo tā darbojas kā vīruss, kas inficē enerģijas ķermeni. Jo īpaši daudzi karavīri ir inficēti ar šo vīrusu, kas liek viņiem rīkoties ar zemu vibrāciju un vēl vairāk stiprināt šo programmu. Kaut arī ārēji militārais spēks darbojas no spēka pozīcijām, viņa enerģijas ķermenis ir izsmelts, tā kā tas rada nedabiskas vibrācijas sev un pretojas tam. Upura slimības var uzskatīt par pretrunu starp enerģijas ķermeni un programmām, ko uztver apziņa. Ārēji šīs programmas var šķist noderīgas, taču iznīcinošu frekvenču ražošana liek enerģijas ķermenim pretoties šai iedarbībai, kas noved pie cilvēka enerģijas zaudēšanas.

Visas šīs programmas ir īpaši upura programmas gadījumi, kurus var uzskatīt par visu cilvēku slimību galveno cēloni. Pilnīgs pretlīdzeklis jebkurai slimībai var būt process, kas iegremdē cilvēku dabiskā stāvoklī, kam nav nekā kopīga ar izdzīvošanu. Upura programmas ietekme noved pie tā, ka pārslēgšanās kvalitātē cilvēks visbiežāk izvēlas kompromisu, kas ir disharmonisks enerģijas ķermenim un liek viņam pretoties. Tajā pašā laikā cilvēks var izrauties no īpašiem apstākļiem, kas viņu ierobežo, ieskaitot atveseļošanos no slimības. Bet turpinot savu dzīvi uzskatīt par cīņu, viņš paliek atkarīgs no upura programmas, tādējādi radot priekšnoteikumus turpmākām pretrunām un kaitēm.

Atbrīvošanās no Upuru programmas

Tagad, kad mēs esam redzējuši visu slimību sakni, mēs varam atgriezties pie koronavīrusa fenomena un izskaidrot uzdevumus, ko tas veic.Šī vīrusa mērķis ir padarīt cilvēku imūnu pret upura programmu. Līdzīgu mērķi izvirzīja dabiskā sistēma, kas ir šīs infekcijas radītāja. Koronavīrusa enerģijas pamats ir programma, kas baro cilvēku ar pozitīvām vibrācijām, ļaujot viņam atcerēties viņa ārkārtējo iekšējo spēku. Tomēr šīs programmas ārējā forma ir izkropļota un neatbilst tās emocionālajai būtībai. Izkropļojumus izraisīja upura programmas ietekme uz koronavīrusa programmu.

Kopumā upura programma ir viena no visspēcīgākajām programmām Zemes laukā. Pateicoties tās ietekmei, gandrīz visas zemes programmas ir ieguvušas slimības formu. Pašlaik šī programma kontrolē visas zemes sistēmas aktivitātes, kas sastāv no dabiskās un sociālās daļas. Tās kontrole slēpjas faktā, ka jebkura programma, kurai sākotnēji ir augstas kvalitātes enerģijas pamats, saņem papildu informācijas apvalku, kas liek tai izpausties kompromisa veidā. Jo bagātāka un skaistāka ir jebkuras programmas vibrācijas, jo spēcīgākus traucējumus tā saņem, kas bloķē tās dabiskās izpausmes.

Katra destruktīvā programma, kas raksturīga dabiskajai un sociālajai videi, dziļumā glabā vissvarīgāko atslēgu zemes iedzīvotajiem. Šī atslēga ir vibrācija, kas ir pretinde kompromisam, ko tā izplatās savā ārējā formā. Proti, visas infekcijas, ko savulaik ir radījusi dabiskā sistēma, izplatās vibrācijās, kas atbalsta bioloģiskās būtnes to iekšējā spēka sajūtās. Fiziski tas nozīmē, ka, slimojot ar infekciju, ķermenis palielina imunitāti, tādējādi samazinot citu infekciju iespējamību. Tomēr infekcijas programmas, kuras pakļautas visuresošajai upurēšanas programmai, kļūst par papildu instrumentu tās manipulācijām, kas neļauj tām pilnībā izpaust savas vibrācijas.

Katras infekcijas slēptā frekvence var sniegt īslaicīgu atbalstu atsevišķai būtnei, veicinot tās izveseļošanos un stiprinot imunitāti. Tomēr sāpīga šādas ietekmes forma neļauj radības enerģijas ķermenim nodibināt emocionālu saikni ar infekcijas programmu. Ķermeņa savienojums ar šo programmu tiek veidots tikai informācijas līmenī, un tas tiek izteikts spējā ražot antivielas, kas iznīcina vīrusa vai baktēriju šūnu kapsulu.Līdzīga pieredze, kas reģistrēta bioloģiskā ķermenī, liek tās īpašniekam slimību izturēties kā pret ienaidnieku. Šis skatpunkts ir galvenais upura programmas rīks, kas bloķē infekciju dziļās vibrācijas. Šis uzstatījums ir ierakstīts Zemes informācijas laukā un ietekmē visu bioloģisko sugu kolektīvo apziņu. Cilvēces kolektīvo apziņu skar arī šī kaite, pārvēršot  jebkuru kontaktu ar infekciju konfrontācijā.

Lavīnām līdzīgs infekcijas process, ko veic daudzas infekcijas, liecina par viņu izteikto vēlmi dalīties savās vibrācijās. Šo vēlmi veicina dabiskā sistēma, kas cenšas atrast pretlīdzekli upurēšanas programmai, kas pārsteidz to un visus tās pārstāvjus. Šī iemesla dēļ miljoniem gadu tas ir radījis jaunas vīrusu formas un patogēno baktēriju veidus. Tomēr, kamēr Zemes informācijas laukā dominē negatīvs viedoklis par infekcijām, jebkurš no tiem izraisa konfrontācijas vilni. Ņemot to vērā, zemes cilvēku izdziedināšana no upurēšanas programmas var notikt tikai tad, kad tiek mainīti informācijas lauka uzstādījumi.

Infekcija caur informācijas lauku

Viena no acīmredzamākajām informācijas lauka izpausmēm ir cilvēku sabiedriskais viedoklis. Sabiedrības viedoklis ir viedokļu kopums, kas atspoguļojas cilvēces kolektīvajā apziņā. Vēl nesen cilvēce tika sadalīta daudzās tautās, kurām savstarpēji nebija informācijas savienojuma. Šī sadrumstalotība ietekmēja cilvēku kolektīvo apziņu, kurā katras tautas apziņa ir atsevišķs bloks. Pirms gadsimta katrai nācijai raksturīgie skatu punkti neietekmēja visu cilvēci kopumā. Tomēr globalizācijas process, kas īpaši attīstījās XX gadsimtā, nodrošināja dažādu kolektīvās apziņas dalījumu saskari. Globalizācijas dēļ cilvēku kolektīvā apziņa iegūst īpašu spēku, jo daudzas tās daļas sāk darboties kopā.

Jebkurš skats, kas izplatās globālā mērogā, spēcīgi ietekmē informācijas lauku un ir tajā fiksēts. Ņemot to vērā, sabiedriskā doma kļūst par galveno lauku pārprogrammēšanas instrumentu. Patiesībā informācijas lauka iestatījumi ir galvenais cilvēces ierobežojums. Ja cilvēku kolektīvā apziņa kļūs par kvalitātes iestatījumu avotu, tiks novērsti daudzi attīstības šķēršļi. Jo īpaši pozitīva viedokļa parādīšanās par infekciju parādību ļaus cilvēkiem pieskarties šo programmu dziļajām vibrācijām un liks viņiem palīdzēt atrast labāko stāvokli, kas neitralizē upurēšanas programmu.

Pieņemot šo iespēju, dabiskā sistēma nolēma izveidot jaunu infekcijas veidu, kas izplatās ne tikai bioloģiski, bet arī ar plašsaziņas līdzekļu atbalstu. Plašsaziņas līdzekļi ir galvenais sabiedriskās domas ietekmēšanas līdzeklis. Piekļūstot šai vadības svirai, infekcijas programma var ietekmēt cilvēka viedokli par sevi. Plašsaziņas līdzekļi ir sabiedrības daļa. Lai infekcijas programma varētu izmantot šo rīku, tai jāsaņem sociālās sistēmas atbalsts. Lai to panāktu, dabiskajai sistēmai, kas ir šādas programmas priekštecis, ir jānoslēdz līgums ar sociālo sistēmu.

Šāda sadarbība starp abām zemes sistēmas daļām infekciju izplatībā tiek veikta tūkstošiem gadu, taču tā nebija veiksmīga. Par šķērsli kļūst bloķēšana, kas tiek uzlikta cilvēces kolektīvajai apziņai un ir saistīta ar tās sadrumstalotību. Robežas, kas sadala kolektīvās apziņas fragmentus, neļauj nevienam skatu punktam brīvi izplatīties. Viedokli, ko atzīst viena cilvēku kopiena, var pārnest uz citu asociāciju, taču tas tiek interpretēts atšķirīgi, jo tas var būt pretrunā ar senču dotām zināšanām.

Līdzīgas pretrunas izpaužas faktā, ka cilvēku grupas, kurām ir līdzīgs viedoklis, sāk sevi pretstatīt viena otrai. Infekciju gadījumā kontrasts slēpjas robežās, kas rodas starp veseliem un inficētiem cilvēkiem. Šīs robežas ir izteiktas karantīnā un citās dezinfekcijas metodēs. Šādi aizsardzības pasākumi, kas novērš slimību izplatīšanos, tiek izmantoti tūkstošiem gadu un ir kļuvuši par spēcīgām programmām. Šādas programmas ir sava veida upurēšanas programmas, jo tās pastiprina pretrunu starp cilvēci un infekcijām. Agrāk šīs programmas sarežģīja infekciju izplatīšanos un neļāva tām ietekmēt visu cilvēci. Tomēr tagad saistībā ar globalizācijas paātrināšanos vīrusi, kas saņem aktīvu multiplašsaziņas  līdzekļu atbalstu, var izvairīties no standartveidīgās bloķēšanas.

Koronavīruss ir viens no jauna veida infekcijām, kurš nepakļaujas standarta bloķēšanas metodēm. Koronavīrusa informācijas izplatīšanas mehānisms ir rezonanse starp cilvēkiem, balstoties uz vīrusam raksturīgajām frekvencēm. Tā rezultātā karantīna, kurai pakļauti inficētie cilvēki, kļūst neefektīva.

Pašlaik Zemes informācijas lauks ir piesātināts ar vibrācijām, kas atbalsta koronavīrusu. Šajā sakarā vismazākā vīrusa kapsulu noplūde no karantīnas zonas nekavējoties dod impulsu jaunām infekcijām. Pēc būtības Zemes sistēma nostāda cilvēci tādā situācijā, kad izveseļošanās var būt tikai izmaiņa skatījuma uz slimības fenomenu. Tomēr informācijas lauks pretojas jaunu uzskatu izpausmēm, jo ​​to sagūstījusi upurēšanas programma.

Lai cilvēce spētu apiet lauka bloķēšanu, pietiek ar to, lai izveidotu vairākus pozitīvus precedentus, kas norāda uz izārstēšanas iespēju, mainot attieksmi pret vīrusu. Līdzīgas situācijas ir notikušas jau iepriekšējo globālo epidēmiju laikā, taču plašsaziņas līdzekļu zināšanu trūkuma dēļ šīs norādes tika aizmirstas.