Web
Analytics
Manas Rīgas stāsts. Bimini.   # 5

Manas Rīgas stāsts. Bimini. # 5

Pēc barikādēm vēl kādu laiku sabiedrībā valdīja pacēlums, jo cilvēki patiešām sirdī ticēja brīvas Latvijas idejai. Radās daudz kas jauns. Viens no šiem jaunumiem bija kino muzikālais centrs “Bimini”, kur man piedāvāja atjaunot kinokluba darbību. Tur katru dienu bija sava programma. Modes vakars, mūzikas vakars, kino vakars un, galvenais, iesakās karaoke ēra, kur katru vakaru vadīja dziedātājs Ingus Ulmanis. Daudzi jaunie talanti uzsaka savu karjeru tieši ‘Bimini’’, ievingrinot savu balsi karaoke. Laikam šeit arī man radās doma, cik svarīgi ir jaunietim attīstīt talantu, kas vēlāk laikā kļuva par manu turpmāko darbu vadmotīvu.

“Bimini” klubs bija pirmais, kurā varēja satikt gan vienkāršu jaunieti, žurnālistus, aktierus, dziedātājus utt., gan pārstāvjus no dažādām ārzemju vēstniecībām. Visi jutās labi un nebija starpība, vai Tev mugurā ir dārgs uzvalks vai vienkārši džinsi. Sabiedrības dalīšanās sākās vēlāk.

Manas Rīgas stāsts. Tanki Rīgas ielās.   # 4

Manas Rīgas stāsts. Tanki Rīgas ielās. # 4

Tas bija briesmīgs un reizē skaists laiks,  jo cilvēki tik ļoti ticēja nākotnei brīvībā. Neskatoties uz to, ka ielas bija pilnas ar tankiem, cilvēki vairs nebaidījās.

Atceros to dienu, kad pa radio brīdināja, ka labāk nevest bērnus uz bērnudārzu, jo esot ļoti bīstami. Uz bērnudārzu neaizvedu, bet tā bija skaista, saulaina diena un nolēmu, ka tomēr bērniem nebūtu pa ļaunu neliela  pastaiga. Tikko izgājām laukā, sajutu zemes rīboņu, jo pa Lielvārdes ielu brauca tanki. Tankisti bija izbāzuši galvas ārā no tanka un tanku stobrus it kā spēlējoties raidīja dažādos virzienos. Mēs atradāmies kā uz skatuves. Pie rokas viens bērns, ratiņos – otrs. Tur bija privātās mājas, un kur paslēpties nebija. Es nezināju, vai kādam no viņiem neienāks prātā tanka stobru vērst  uz mūsu pusi un vienkārši izšaut…, jo viņu skatieni bija tik tukši….

 

Manas Rīgas stāsts.Dieva auss # 3.

Manas Rīgas stāsts.Dieva auss # 3.

 

Īpaši radoša vieta! Tagadējās Pareizticīgo katedrāles telpās kādreiz atradās Planetārijs ar kafejnīcu. Planetārijā notika dažādas lekcijas par astronomijas un citām tēmām. Varēja skatīt zvaigžņotās debesis, ko ar speciālu aparatūru uzbūra uz planetārija griestiem. Tā oficiālais nosaukums bija Zinību nams, bet tautā to dēvēja par “Dieva ausi” .Tas nebija tikai planetārijs un kafejnīca. Tur mēdza pulcēties radošās inteliģences pārstāvji. Tā bija vieta, kur parasti varēja satikt paziņas, apspriest ne tikai ikdienas jaunumus, parunāt savējo lokā par politiku, bet arī noskatīties kādu labu filmu. Kādu brīdi “Dieva ausī” tika izrādītas arī kinokluba filmas – notika tikšanās ar filmu veidotājiem un diskusijas. Pēc Zinību nama atdošanas Pareizticīgo baznīcai, kinokluba seansi notika vēl kādu laiku kinoteātrī “Rīga” un “Kinogalerijā”.

Manas Rīgas stāsts # 2. Kinoklubi

Manas Rīgas stāsts # 2. Kinoklubi

Kad sāka tuvoties “perestroikas” vēsmas, tad sapratu, ka ir jāizdomā kaut kas, lai varētu skatīties labākās ārzemju filmas. Kas meklē, tas atrod. Izrādās, ka jau citu PSRS  “nepaklausīgie kino augstskolu studenti” izdomājuši, kā apiet filmu cenzorus. Tika dibināti kinoklubi, kur rādīja filmas radošai jaunatnei, aizbildinoties, ka ienaidnieku arī jāiepazīst. Tā nu manā vadībā tapa Latvijas Kinoklubu federācija. Īpaši cieša sadarbība bija ar Igaunijas kinokluba federāciju. Mani spilgtākie iespaidi bija iespēja parādīt skatītājiem Rolanda Kalniņa filmu “Četri balti krekli”(Elpojiet dziļi) un ungāru režisora Petera Bačo filmu “Liecinieks”, kas abas tika atzītas par pretpadomju filmām un vairākus gadu desmitus bija aizliegts izrādīt kinoteātros.

Manas Rīgas stāsts # 1. Kino

Manas Rīgas stāsts # 1. Kino

Tā kā tuvojas vēlēšanas, tas man lika aizdomāties par to, ko man nozīmē Rīga un kāpēc jācīnās par Rīgu? Mans dzīves stāsts ir cieši saistīts ar Rīgu. Bērnības pirmos gadus pavadīju Torņakalnā, un četru gadu vecumā nonācu Teikas apkārtnē. Tā nu Rīgā dzimu un Rīgā augu….Pretī logiem atradās kinoteātris “Teika”, kurā bieži mīlēju skatīties filmas. Tā bija iespēja aizbēgt no padomju laika realitātes un stagnācijas savā sapņu pasaulē. Drīz vien netālu – Šmerļa priedēs tika uzcelts kino komplekss. Varbūt tā bija likumsakarība vai nejaušība, bet tur sākās mana darba pieredze. Mans darbs ilgus gadus ir saistījies ar kino.
Pēc žurnālista diploma saņemšanas, mani uzaicināja strādāt vienā no tā laika populārākajiem žurnāliem – žurnālā “Kino”. Vēl liels plus bija tas, ka padomju ideoloģijas pārpilnajā izdevumu klāstā, mūsu žurnālistiem bija iespēja nerakstīt “obligātos ideoloģiskos rakstus”, tā iespēja izpausties radoši apejot padomju laika cenzūru. Tie bija raksti par kino, un ne tikai informēt par lielās Krievzemes aktieriem, bet arī par latviešu aktieriem un bija iespēja lasītājiem ieskatīties arī ārzemju kino daiļradē.